Šorīt bija PĒDĒJAIS rīts. Jūtos ne visai. Ik pa brīdim mēģinu savaldīties, lai neizplūstu asarās. Nesanāk. Ļoti baidos no tā, ka rīt nebūs nekas no tā visa, ko es tik ļoti gaidu. Ko es gaidīju visas šī 9 dienas. Ka aizbraukšu uz Rīgu un viss būs ne tā kā es vēlētos. Un tad es atkal nezināšu, kā lai sevi savāc. Galvā arvien skaļāk dzirdu - Tu esi muļķe, ka gaidi un uz kaut ko vēl ceri... Bet savādāk nevaru. Tu esi atstājis nospiedumu uz manas sirds!
Mēģinu izdomāt vismaz vienu rezerves plānu, kā rīkošos, ja no rīta būs klusums. Bet viss kkā atduras pret to, no kā baidos - palikt nožēlojama un uzmācīga. Visai droši varu pateikt, ja būs tas klusums, 100%, ka nenoturēšos un uzrakstīšu pirmā. Ko tur slēpt vai spēlēt kkādas spēlītes, kuras man tāpat nepadodas - jā, man sāp sirds. Jā, es ļoti ilgojos. Jā, man ir grūti tēlot, ka viss ir kārtībā. Jā, man ir ļoti žēl un ļoti sāp, ka ar to, kas man mums ir, nepietiek, lai Tu vēlētos ar mani būt kopā par spīti visam pārējam.
Un, JĀ, es baidos, ka Tu sapratīsi, cik slikti un nopietni tas man ir, un vispār nevēlēsies ar mani kontaktēties.