Tu neļāvi... vai arī vienkārši nesanāca. Mierinu sevi ar domu, ja Tu patiešām negribētu, lai braucu līdzi, Tu būtu man to pateicis. Bet sajūtas kaut kā saka pretējo.
Kāpēc vairs nesauc mani par zaķēnu? Kāpēc neraksti mīļas ziņas? Kāpēc netiekamies tik bieži kā iepriekš? VAI TĀS JAU IR BEIGAS???

Pirmā diena atpakaļ darbā...
Šodien šķiet ir pirmais vakars, kad pēc darba neko neuzrakstīju un neprasīju, lai "pavadi", kad vnk aizgāju un aizbraucu. Bet tik ļoti gribējās un tik grūti bija noturēties... Un pēc tam gaidīju un cerēju, cerēju un gaidīju, ka piezvanīsi. Tad raudāju. Un atkal gaidīju. Šķiet, ka pēdējā laikā to tik vien daru - gaidu un raudu. Jūtos salūzusi. Tagad domāju, ka no rīta arī neko nerakstīšu. Jau tagad šaubos, vai sanāks...
Kaut kā liekas, ka ar sevi sāku Tev pārāk uzbāzties un ka tas Tevi atsit. Ka sāku Tevi smacēt vai Tev apnikt. Vai arī distancējies, jo manās acīs redzi, ka tik un tā ceru un gaidu to, ko acīmredzot nevari vai nevēlies man dot.
Vismazāk par visu es vēlos, lai Tu justos slikti. Tāpēc domāju, ja manis būs mazāk, varbūt Tev būs vieglāk. Tas nekas, ka man pašai tā sāp, ka nezinu, kā lai izturu un nezinu, vai tas kādreiz vispār pāries. Kad redzu Tevi, tik ļoti gribas pieskarties vai vienkārši būt Tev tuvumā. Tik ļoti gribas raudāt, jo ilgojos nežēlīgi un tas nepāriet...

Ar prātu jau es saprotu... Saprotu, ko nozīmē "nē". Saprotu to "nē" arī tad, kad to nepasaka skaļi.
Zinu, ka mums vajadzētu parunāt par pagājušo otrdienu un par visu pārējo. Mazliet baidos, jo tāpat jau zinu, ko Tu teiksi. Es esmu zaudējusi un man vajadzētu vismaz zaudēt ar cieņu, bet es nezinu, vai to spēšu - pavisam palaist Tevi vaļā...