Lai gan zināju un rēķinājos, ka šis brīdis pienāks, labāk izvēlējos par to nedomāt, jo nezināju, vai un kādi mēs būsim. Te nu tas ir, šis brīdis, kad abi esam atvaļinājumos. Šodien ir 2. mana atvaļinājuma diena, 4. kopš pēdējo reizi Tevi redzēju un dzirdēju Tavu balsi. Jā, šis būs ilgākais laiks ne-komunikācijā, kopš mēs esam...viens otram...kaut kas...
Pēdējā laikā nedēļas nogalēs es skaitīju rītus, cik vēl atlikuši, līdz atkal Tevi redzēšu. Tā likās vieglāk, nekā skaitīt minūtes vai stundas. Kad 6dienas rītā ir palicis tikai 1 rīts, tas nešķiet tik traki kā vēl 2 dienas vai 48h. Šobrīd ir palikuši 5 rīti. Daudz.
Kopš vakardienas esmu aizliegusi sev lasīt Tavu pēdējo ziņu whatsappā un visas pārējās arī. Tagad mēģinu noturēties. Iepriekš tās pārlasīju neskaitāmas reizes. Ja godīgi, tad telefons nemaz nav nepieciešams, pēdējo ziņu tāpat zinu no galvas, vairākas citas arī... Negribas, lai šis laiks paiet tikai šēžot un skumstot. Jo, protams, ka ilgojos un domāju par Tevi visu laiku. No visas sirds cenšos kustēties, darboties, koncentrēties savām lietām, tam, ko vēlos šajās brīvdienās paveikt. Bet lai ko es arī darītu, Tu tik un tā pamanies ielavīties manās domās...
Mazliet ceru, ka Tu arī par mani iedomājies un ilgojies. Un ka šī nedēļa Tev liks kko saprast vai pārdomāt. Vēlams to, ka tāpat kā es bez Tevis, Tu nevari bez manis...

Ironiski - tā gaidīju šo atvaļinājumu, bet nu nevaru sagaidīt, kad pirmā nedēļa būs beigusies!


You be safe and come back to me....

Kāds tur augšā liek milzu puzli un kaut kā salika mūsu gabaliņus blakus... Sanāca, ka tīri neko saderam...

Zaķēn, es vairs neko nesaprotu... Pēc smagā 4dienas rīta, šķiet viss atkal ir mainījies un ne uz to pusi, uz kuru loģiski vajadzētu - es atkal jūtos Tev tuva (daudz tuvāka nekā pēdējās 3 nedēļas), jūtu, ka domā par mani un uztraucies. 5dienas rīts vispār bija kkas negaidīts - pēc tam, kad 4dien teici, ka dzīvoklī mēs vairs netiksimies, 5dien no rīta Tu zvanīji pie manām durvīm, aiz kurām es sēdēju ar piepampušām acīm, cenšoties saņemties, lai vispār būtu spējīga kaut kur doties. Tu atnāci parunāties. Piedod, bet es vienkārši nevarēju sēdēt Tev blakus uz dīvāna 20 cm attālumā un nepieskarties, īpaši tāpēc, ka doma - tā ceturtdiena pims 3 nedēļām bija pēdējā reize, kad man pieskāries, vai pēdējā reize, kad noskūpstīji, šķita (un joprojām šķiet) NEPANESAMA. Tas bija brīnišķīgs rīts, kā visi tie mirkļīši, kad esi man līdzās. Pēc tam man likās, ka atkal varu paelpot un smaidīt. Ka atkal esmu dzīva. Man šķiet, ka Tu juties tāpat. Man tiiik ļoti gribētos, lai arī Tu pamani, saproti un sajūti, ka viss, pilnīgi viss šķiet labāk un vieglāk pēc tam, kad esam bijuši kopā. Nevar būt, ka tas ir tāpat vien... Joprojām atsakos kam tādam ticēt! :)

Rīt atkal ir kārtējā darba diena pēc nedēļas nogales brīvdienām. Man ir neliels satraukums un bažas, jo es nesaprotu, kur mēs esam un kā viss tagad būs. Saku sev - tikai mieru. Ja arī Tu nepiezvanīsi vai neuzrakstīsi, es neļaušu tam sabojāt savu rītu. Viss būs labi! Protams, ka ilgojos, bet man ir bail atkal attapties tādā raudāšanas un sāpju maratonā, kāds bija 4dien...

"Es nezinu, kā Tev tas izdodas, bet Tu māki likt visām manām problēmām izgaist. Arī tā pati runāšanās pa telefonu, it kā ir sīkums, bet man ļoti patīkami (es jūtos vajadzīgs), tas nekas, ka citreiz kuļam pilnīgu sviestu.
Lai cik tas arī sāpīgi nebūtu man un Tev, vārdus nevar paņemt atpakaļ, bet es gribu, lai Tu zini, ka Tu man joprojām esi ĻOTI svarīga!"

Yes, I still have faith in us!

A.

Tad tāda ir sajūta, kad izkrīt sirds!
Es zaudēju!
Trūkst vārdu, lai pateiktu, cik ļoti man sāp!
Zīmīgi, ka tieši šdien aprit 3 nedēļas, kopš Tu pēdējo reizi biji pie manis. Un tieši šodien Tu pateici, ka vairs nenāksi.
Ja nekļūdos, tad NESTĒ arī bija pirmā reize, kad tikāmies ārpus darba un iespējams, ka tieši šodien turpat bija arī pēdējā.
Īsti nesaprotu, kā izturēju šo dienu darbā, un kā neviens nemanīja, ka ik pa laikam riju asaras un ka klāt ir tikai mana čaula.
Jā, es jau sākumā teicu, ka apzinos - beigās būšu zaudētāja, zināju, kur iesaistos un par to varu vainot tikai sevi. Bet tik un tā es neko nenožēloju!
Es zinu, ka neko nevaru Tev piedāvāt, izņemot sevi un savu mīlestību. Varu tikai atņemt un sabojāt, bet zini, tai sāpīgi smagajai, kas ir mana sirds, tai ir vienalga...

Patiešām šķiet, ka kādam tur augšā ir, es pat nezinu kāda, humora izjūta vai kkas tml. - sacerējies, ka būsi laimīga?! Ha ha, nekā nebija - ej malā un sēdi. Un es nesaprotu - kāpēc, KĀPĒC tas viss ir tā.

Nav ne jausmas, kā pārdzīvot un pierast pie tā, ka vairs nevarēšu Tev pieskarties, turēt Tavu roku vai vnk būt līdzās un klusēt.
Vairāk par visu pasaulē es vēlot Tevi apskaut un nelaist vaļā...

Man Tevis pietrūkst! Un, kad es to pasaku, tas ir kā nepateikt neko!

Tas brīdis ir pienācis un mans emociju trauciņš ir pilns līdz malām, asaras aumaļām līst pāri.
Nezinu, ko lai dara?!
Pēdējās 2 nedēļas ir bijis normāls karuselis - augšā debesīs un tad atpakaļ uz zemes vai pat vēl zemāk. Ilgojos nenormāli un visu laiku gribas raudāt, arī kad redzu Tevi. Jeb precīzāk - gribējās, jo nu jau viss, asaras līst un nevaru rimties.
Viss ir kaut kā tā salicies, ka Tev vairs nav laika priekš manis. Es neko nepārmetu vai cenšos nepārmest, jo ne darbs, ne kolēģi atvaļinājumos, ne mazais jau nav vainīgi, bet ir smagi... Jūtu, ka atsvešināmies un tad man uzmācas visādas bēdīgas un depresīvas domas. Jūtu, ka Tevi zaudēšu un šī doma ir nepanesama. Atliek tikai iztēloties, ka vairs negribi mani satikt, ka no rīta nav jau ierastais "Labrīt, zaķēn (vai saulīt) vai vnk labrīt", ka nevaru Tev pieskarties vai dzirdēt tavu balsi (kaut vai tikai pa telefonu) un man gribas nevis vnk raudāt, bet konkrēti kaukt. :( :( :(
Un es nezinu, kā un vai es to pārdzīvošu!

Tomēr priecājos, ka uzrakstīju visu, kas un kā... Labi, gandrīz visu... Rezumē - es nevēlos, lai mums viss beidzas! Bet diezgan spēcīgi nojaušu, ja turpināsies tā kā ir tagad, paliks vēl smagāk. Pēc idejas bumba ir Tavā laukuma pusē, jo Tev jau ir jāizlemj. Saprotu, ka tas nebūs viegli un turos pie apņemšanās neuzstādīt nekādus ultimātus un būt pacietīga (keep the faith). Sāk neizdoties!
Ja tā padomā, matemātika jau ir ļoti vienkārša - sāpināt divus cilvēkus vai vienu!

Visu laiku sev atgādinu to, ko jau n-tās reizes šķiet esmu minējusi - saglabā ticību, kurš vēl, ja ne Tu!!!??? Ja godīgi, es nezinu, cik ilgi man vēl tās pietiks...

"Labrīt, saulīte!
Tu esi labākā, zaķēn, ceru, ka to apzinies. Man esi ļoti svarīga. Tā kā smaidu uz lūpām un uz priekšu! :* :* :* "

"Zaķēn, nezinu, vai ir piemērots brīdis atgriezties pie šī, bet es atļaušos tomēr... Varbūt tas liekas neticami, bet daudzas lietas ir tieši tādas, kā Tu man esi teicis/rakstījis, jo es jūtos tieši tā - daudz labāk pēdējā laikā, nekā pirms tam, viss ir kaut kā mierīgāk, pozitīvāk.
Man ir sajūta, ka pazīstu Tevi jau sen (un es nedomāju burtiski, 4 gadu sakarā), ka varu Tev uzticēties, pateikt gandrīz jebko un ja tas arī ir kaut kas muļķīgs vai bērnišķīgs, Tu nekad man neliec tā justies jeb kaut kā kaunēties par to, ko esmu pateikusi. Tev līdzās jūtos pārsteidzoši brīvi un viegli. Man ļoti patīk ar Tevi sarunāties vienkārši ne par ko...
Man nav jāizliekas vai kaut kas jātēlo un galvenais, ka tas viss notiek dabiski. Kā jau teicu, bieži brīnos, kā tas var būt, ka es Tev patīku, bet zini, kad esi līdzās, es SEV patīku daudz labāk!"

Tikai tikko piefiksēju, ka šodien ir 30. datums... Līdz šim tāds zīmīgs mums. Šodiena - drīzāk teiktu kā šūpoles - augšā, lejā.
Lai gan varētu teikt, ka 30. maijs mums bija pirms 4 dienām - pasakains rīts. Nekad to neaizmirsīšu.
Protams, pēc tam bija grūti, jo šķiroties vienmēr tā ir. Jā, es vēlos, lai mēs varētu būt kopā visu laiku, nevis tikai tos mazos mirkļus, kas ilgi jāgaida un šķiet kā nozagti debesīm. Tāpēc jau teicu, ka viņu apskaužu. Iespējams, ka tas nav īstais vārds (ņemot vērā esošo situāciju) drīzāk man šķiet, ka viņai ir tā paveicies, jo pieder visas tās iespējas, kuras es nezinu, vai man kādreiz vispār būs - aizmigt līdzās, iet pa ielu un turēt Tavu roku, aiziet uz kino vai teātri...
No otras puses - es nekad tā negribētu. Mēs neesam daudz par to runājuši (varbūt tā pat labāk), bet par to, ko esi ieminējies. Tas patiešām ir bēdīgi un man grūti iztēloties, kā to var nepamanīt vai uzskatīt par normālu - aiziet mājās un vispār nesarunāties. Vai tas, ko vakar uzrakstīji, ka "Godīgi sakot, ar Tevi es jūtos pavisam savādāk nekā līdz šim. Krietni labāk!" Zaķēn, kā tad Tu juties līdz šim?!
Es nekad negribētu, lai mans vistuvākais cilvēks ar mani tā justos vai pati nesaprastu, ka kaut kas nav labi...

Joprojām es nezinu, vai mums ir kādas izredzes. Bet arī ikdienu bez Tevis es vairs nevaru iedomāties. Jebkurā gadījumā viegli nebūs.
Bet esmu apņēmusies, ka lai kas arī notiktu, es nebaidīšos un saglabāšu ticību mums. Tas ir mazākais, ko varu darīt. Jo, zaķēn, ja nebūtu ticējusi, ka šis viss ir kaut kas īpašs un riskēšanas vērts, mums šodien nepiederētu tie brīnišķīgie, debesīm nozagte mirkļi!

Ilgojos,

A.

Zaķēn...
Šodiena - jā, varbūt ir bijušas raitākas sarunas, vairāk joku un smieklu, mēs neizrunajām nevienu no "smagajiem" jautājumiem, lai gan patiesībā tāds ir tikai viens - kas būs tālāk?! Neviens arī neraudāja, nesaskuma un nesadusmojās (tas gan būtu kka jauns), bet kad Tu man pieskāries, es nevaru lietot citu vārdu kā PERFEKTI. Tas viss likās tik nepiespiesti un dabiski. Nekad iepriekš TĀ neesmu jutusies.
Kāpēc tas tā ir? Kāpēc? Kāpēc kopā ar Tevi es jūtos tik labi, brīvi, viegli... Es nevaru to nosaukt nekā savādāk, kā brīnums. Reizēm man tik ļoti gribas Tev visu izstāstīt, lai Tu labāk mani saprastu, bet, protams, man ir bail. Neesmu pārliecināta, ka mēs jau esam TAJĀ punktā. Vai es gribētu tur būt? Jā, šķiet, ka jā. Vai domāju, ka tas ir tikai laika jautājums? Jā, ļoti iespējams. Ļoti iespējams, ka līdz tam es jau būšu pazaudējusi savu sirdi. Un tad būs tikai divi varianti - vai nu uz debesīm vai ellīgi sāpīgām mocībām...
Vienā brīdī pēc tās stundas un 20min, kad eksistējām tikai mēs 2, pieķēru sevi domājam, ka nu jau noteikti izskatos ne visai labi, mati 100% ir samīcīti vai izpūruši, seja nekāda... Un tad es paskatījos uz sevi spogulī. To pat nevar aprakstīt - likās, ka uz mani skatās cits cilvēks. Jā, mati savēlušies u.tml., bet viņa izskatījās skaista, ar kkādu maģisku starojumu. Viņa izskatījās laimīga!!! Un tā viņa biju es!

Un tad ir tie citi brīži, kad Tev zvana telefons, kad atbrauc pakaļ, kad kāds viņu piemin, vai kad runājam par māju, remontu, plāniem (ne mūsu), tad tā realitāte tā iesit, sajūta kā ar seju pret asfaltu... Un man tik ļoti gribas raudāt!

Es zinu, ka esmu briesmīgs cilvēks un man noteikti par šo visu agrāk vai vēlāk būs jāmaksā, īpaši tāpēc, ka bieži mēdzu visu mērīt pēc vienas, škietami pareizās morāles mērauklas. Un kas no tā visa ir iznācis?! Es gribu Tevi! Es Tevi nevaru dabūt!
Apmēram pirms nedēļas Dacei rakstīju: "(..) lai gan daļēji ticu, ka uz cita nelaimes savu laimi neuzcelsi, iemesls, kāpēc neesmu norāvusi rokas bremzi un šo visu pārtraukusi, kamēr vēl nav pārāk sāpīgi - Dace, goda vārds, mani nepamet sajūta - nevar būt, ka šis viss ir nekas - a, ja nu viņš ir mans īstais!!???!! Un vai tad tiešām kaut vienu reizi mūžā es neesmu pelnījusi kaut mazliet laimes??!!"
Šodien es vairs neesmu tik pārliecināta, ka mums ir izredzes. Un kad par to domāju, man sāp. Trakākais, ka nezinu, ko lai iesāku. Vai ir jēga būt pacietīgai un cerēt, ka viss būs labi? Es nezinu! Zinu tikai to, ka vēl neesmu gatava no Tevis atteikties. Vēl ne...


Don't you worry, don't you worry, child... see, heaven's got a plan for you!

3. diena ir gandrīz galā. Un tikai tagad, kad atkal esmu Rīgā, jūtos kaut cik normāli. Arī mazie cementa draugi vēderā ir nedaudz pierimuši.
Uz cik ilgu laiku? Nav ne jausmas.

Visu laiku atgādinu sev, ka jādomā arī par citām lietām. Lai gan šķiet pretēji - Pasaule turpina griezties, es nevaru tikai sēdēt, gaidīt un domāt. Neizdarītie darbi paši no sevis nepazudīs, lielāku algu neviens cits manā vietā neizcīnīs un automašīna pati sevi nesalabos.
Lieliski zinu, ka tikai šādi - neapstājoties, sakožot zobus un turpinot - es tikšu šim visam pāri. Jo nekā cita jau man nav un 100% paļauties varu tikai un vienīgi uz sevi!

Šobrīd man šķiet, ja arī rīt Tu būsi pārdomājis un vēlēsies, lai viss ir tā kā pirms 4 nedēļām, es tik un tā būšu laimīga un pateicīga par šo laiku, par sarunām, smiekliem, smaidiem, acu skatieniem...

No regrets,

A.

4320 - tik minūšu ir šajās 3 dienās. Kā Tev šķiet, cik no tām es domāju par Tevi?! Nepārtraukti! Sajūta tāda, it kā man vēderā lidinātos miljoniem taureņu...no cementa. Brīžiem tik ļoti gribas Tev uzrakstīt, tikai vienu vārdu - ILGOJOS. Protams, es to nedarīšu. Galva pilna juceklīgām domām:

- vai Tev viss ir kārtībā?
- vai arī Tu par mani domā?
- piedod, es nezināju, kā reaģēt uz Tavām asarām. Tas, ka neraudāju, nenozīmē, ka neko nejutu, ka tās mani neaizkustināja. Tev nav ne jausmas, cik ļoti...
- cik ļoti man gribējās Tev pieskarties, apskaut un turēt cieši, cieši. Pēc tam vēl vairāk man gribējās turēt Tavu roku. Bet es to nedarīju, jo jā bija TĀ roka... aizņemtā.
- šis viss man ir tāds pats pārteigums un brīnums kā Tev. 4 gadi un te pēkšņi - kosmoss. Vai tas viss ir tikai mirklis, pilns ar sakritībām... Es nezinu. Zinu tikai to, ka Tev blakus jūtos kaut kā pārsteidzoši labi un brīvi. Ir tikai otrā diena, bet es jau nevaru sagaidīt, kad atkal Tevi redzēšu vai dzirdēšu Tavu balsi. Kad esi līdzās, šķiet, ka viss ir kārtībā un nekas citam vairs nav nozīmes...
- tāda sajūtu, ka varu Tev pateikt visu. Jā, šķiet ari to, ko nezina neviens un no kā man ir bail. Iepriekš tā nekad nav bijis.
- tas, ko pateici par mani... "Tu neesi tāda meitene vienam vakaram. Tu esi meitene, ar kuru veidot ģimeni!" Zaķēn, lai cik liels kompliments tas būtu un cik ļoti sildītu manu sirdi tas nemaina to, ka Tev jau tā ir... ģimene.

Es zinu, ka nevaru Tev neko pieprasīt. Un es to arī nedarīšu. Bet man ir bail. Ļoti bail no tā, ka pēkšņi viss atkal būs tā kā pirms 3;4 nedēļām. Vēl vairāk bail, ka būs pretēji - jāsper solis uz priekšu tur, no kurienes atpakaļceļa vairs nebūs.


"Uz ko šis velk?"
"Gan jau, ka uz nepatikšanām, vai ne?"
"Jā!"

Varavīksnes nekad nemaina toņus!
Jūs gribat uzvilkt cits cita kroņus!
Jo ir karaļi, karaļi un ir karalienes...
UN ES ATKAL ESMU VIENS!!!

Tā sagadījās, ka izvilku no atvilktnes un palasīju savu veco dienasgrāmatu. Ne pašu vecāko, bet pēdējo ar roku rakstīto, no Siguldas laika - 2007., 2008. gads. Vnk wow... Emocijas (jā, iespējams, ka brīžiem nedaudz pārspīlētas vai pārlieku sakāpinātas, toties līdz jēlumam patiesas) - skumjas, vientulība, bailes un ilgas, skaudras ilgas pēc mīlestības. Bāc, kā tā meitene ilgojās pēc mīlestības...katrā sasodītajām lappusē. Stājās pretī visām grūtībām (ar šodienas acīm tās tādas sīkas muļķības vien šķiet, bet tik un tā...) un cīnījās, jo nekas, NEKAS nenācās viegli - skolas, augstskola, sadzīve... Jau tad, pirms 10 gadiem, bija skaidrs, ka kkas tajā "perfektajā" fasādē, ko uzskatījām par pilnvērtīgu (vienīgo pareizo) ģimeni, nav kārtībā. Un man ir mazliet žēl, ka tas viss nesabruka jau tad. Lai gan mammai ir taisnība, nevar zināt kā tad viss būtu izvērties, ļoti iespējams, ka mēs viņu nesaprastu...
Vairāk par visu pasaulē, lasot tās rindas, es vēlētos kaut varētu apskaut viņu cieši, cieši un pateikt - VISS BŪS LABI! Tu izturēsi! Nebaidies, ar Tevi viss ir kārtībā! Es, protams, neteiktu, ka pēc 10 gadiem viens departaments joprojām ir bez izmaiņām un tas nežēlīgi sāp. Nekādā gadījumā negribu, lai viņa domā, ka to nav pelnījusi, jo viņa ir PELNĪJUSI VISU!

Tieši to es vēlos, lai Tu zini, kad lasīsi ŠĪS rindas pēc 10 gadiem - VISS BŪS LABI! Tu izturēsi! Nebaidies, ar Tevi viss ir kārtībā! TU ESI TO PELNĪJUSI. NERAUDI, TU ESI PELNĪJUSI MĪLESTĪBU!!!

Diena pirms rītdienas.
Enģeļa acis, bet kabatā - roka savilkta dūrē.
Mazliet debesu, mazliet elles un es...
Tikai nolamājos un...

You stay always safe,

A.

"Pirms pusotras nedēļas es neko tādu noteikti nebūtu teikusi!" - teicu es vakar. Šodien nekas nav mainījies, es domāju tieši tāpat. Jocīgākais ir tas, ka es pat nesaprotu, KAD notika tas "klikšķi" vai kas nu tas bija/ir. Vai tad, kad pilnīgi negaidīti pateici, ka man ir smuki svārki vai arī tad, kad nosauci par Agnesīti...? Jap, jap, jap... izskatās, ka atkal esmu "safārējusies" par to, kas ļoti iespējams realitātē ir pavisam savādāk, nekā manā galvā. Vai tās ir kārtējās muļķības? Jā, ļoti iespējams. Kā rakstīts šī mēneša horoskopā, ko izlasīju žurnālā: "Viegli vari nonākt ilūziju varā, vēlamo uzskatīt par esošo!" Lai gan horoskopiem īsti neticu, šis ir SO TRUE par to, kas šobrīd notiek. Un atkal es tur neko nevaru padarīt!

Neko nenožēloju. Ne to, ko pateicu, ne to, ka "apkritu ap kaklu", kas pēc manas rokasgrāmatas ir diezgan skaidri signāli un laikam jau arī atbilde uz Elīnes jautājumu: "Sāk iepatikties, ja?" Acīmredzot šie signāli vai nu netika nolasīti (maz ticams) vai arī Tava klusēšana un ne-reakcija arī ir tas atbildes signāls.
Man pat nav kauns. Es nebiju tik piedzērusies, lai tie būtu kkādi alkohola murgi un visu lieliski atceros.

Kā ir, tā ir. Un ja būs lemts, tad būs. Ja ne, nu sorry - Viss ir pārejoši! un to nu es ļoti labi zinu!!!

I wish you all the best,

Agnesīte

.

Visa mūsu Pasaule ir sabrukusi...
Zemapziņā es jau zināju, ka agrāk vai vēlāk tā notiks. Kaut gan, nē, ka TĀ notiks, es pat iedomāties nevarēju! Lielas sāpes un vājprātīgas dusmas - uz viņu...arī uz sevi...
Sāp, ka viņam nospļauties par mums, bet vēl lielākas ir dusmas par attieksmi un to, ka tik ilgi izlikāmies! Tik ilgi izdabājām, staigājām apkārt bez maz vai uz pirkstgaliem, lai tikai viss būtu labi un mierīgi. Farss! Viss bija sapuvis jau sen.

Paradoksāli - pēdējos gados tikai viņam vien raksturīgajā, pretīgajā veidā viņš lika mums ar brāli justies tā, it kā mēs būtu viņa sliktākais ieguldījums, ieguldījums, kurš neatmaksājas, no kā nav nekāda labuma, tikai izdevumi. It kā mēs būtu liela vilšanās. Tagad pēc visa, kas ir noticis un kā viņš ir izrīkojies, Jēzus Māte, viņš pats ir TĀDA VILŠANĀS, ka man vienkārši trūkst vārdu, lai to visu izsacītu.
Šķiet, ka vēroju no malas kaut kādu drausmīgu traģikomēdiju un tas ir pavisam cits cilvēks, nevis mans tētis. Mans tētis tā nekad nerīkotos! Mans tētis iemācīja man braukt ar velosipēdu, iemācīja vadīt auto. Mans tētis mācīja, ka pret cilvēkiem ir jāizturas ar cieņu un bija tas, kurš vienmēr varēja atrisināt visas mūsu/manas problēmas, pirmais, kam es zvanīju, kad appludināju kaimiņus vai kārtējo reizi salūza auto... Piedodiet, bet šis cilvēks nav mans tētis. Šis ir kaut kāds nožēlojams, gļēvs, sviestā sagājis pusmūža vecis. Skarbi, bet tā tas ir. Vai es spēju piedod? Par piedošanu vispār šobrīd nevar būt ne runas... Īstais jautājums - vai es spēju un gribu kontaktēties ar šo cilvēku (pieļaujot iespēju, ka viņš to vēlas, jo arī šis jautājums nav īsti skaidrs)? ES NEZINU!

Jāturas un jābūt super stiprai - brāļa un lielākoties mammas dēļ.
Lai tur vai kas - MĒS IZTURĒSIM!

VISS, BĒRNĪBA IR BEIGUSIES!

P.S. KAD GRIBAS SARAUTIES MELNAI, MAZIŅAI UN VIENKĀRŠI NEBŪT, IZSLEJOS LIELA, BALTA UN VIENKĀRŠI ESMU!

Ja brīžos, kad ļoti, ļoti gribas raudāt, es spēju dabūt no sevis ārā vismaz vienu joku jeb iesmaidīt par sevi/dzīvi/Pasauli, tas nozīmē, ka viss ir kārtībā, pat ja nav...

I'm alive,

A.

P.s. Tikko noskatījos Lienes kāzu foto. Iespējams, tas ir izskaidrojums manam šī brīža noskaņojumam. Kādas bildes? Skaistas, bet ja tiktu piešķirts tituls Mis Ekspresīvākā (strašnākā) seja - I would have like ZERO competition. (brīdis, kad es iesmaidu par sevi :) ) Tāpēc nav jau brīnums, ka iepriekš minētajā pasākumā man gāja tik "jautri", ka, pārbraucot mājās, ar savu histērisko raudāšanu pamodināju mammu un pašai likās, ka sirds pa acīm iztecēs ārā.

P.p.s. Ja nu kādreiz uz zemes atradīsies kaut kripatiņas taisnīguma un kāds, kurš būs spējīgs burtiski ieskatīties manā dvēselē, tad TAJĀ dienā ļoti iespējams skanēs David Cook "PERMANENT" -
Is this the moment where I look you in the eye?
Forgive my broken promise that you'll never see me cry!
And everything, it will surely change even if I tell you I won't go away today
Will you think that you're all alone
When no one's there to hold your hand?
And all you know seems so far away and everything is temporary
Rest your head - I'm permanent >/b>

.

Ugunssarkanās šīs debesis un kas kādreiz bijis, sadeg viss,
Tikai Tev ne silt, ne auksts no tā!
Basām kājām, galvu paceltu, kā pa karstām oglēm staigā Tu,
Viss vienalga Tev - bezkaunīgā!

Kaut kāds bēdīgums šodien. Īstenībā - pēdējās dienas. Ārēji ir viss kā parasti, bet iekšā skumji. Kāpēc? Pilna galva stubām, melnām domām, kurās satīties sapīties, aizķerties un uz mutes nožauties! (OOO, šis gan skaisti sanāca! :) )

Dienas beigās kā tāda muļķe sacepos par reāli nepārbaudītu informāciju no sērijas "viena tante (kolēģe) teica"! Un kāpēc? KĀPĒC? Jo kārtējo reizi biju iedomājusies, ka gan jau ir tā, kā es biju pieņēmusi savās smadzenēs. Bet tā nav vai arī ļoti iespējams, ka nav! Loģiski, ka esmu pārāk gļēva, lai aizietu un face to face pajautātu, tāpēc nebūtu slikti prast lasīt domas!


Viens jautājums - kāpēc mēs nevaram patikt tiem, kas patīk mums??? Un nevis tiem, bet TAM vienam. Un nevis mēs, bet ES!!! :(


... MILJONIEM ZVAIGŽŅU TEV SEKO!!!

Domāt tikai labas domas, sūtīt Ģirtam (Visumā) tikai pozitīvas vibrācijas un visu laiku pie sevi atkārtot: "Lūdzu, lūdzu, Ģirt, neliec man vilties! Lūdzu, lūdzu, lūdzu!" - šādas ir manas pēdējās pāris dienas. Arvien pieaugošs stress un kārtējo reizi secinājums - man riebjas uz kādu gaidīt, īpaši tik svarīgās lietās! Mēģinu saglabāt mieru un iestāstīt sev, ka viss būs labi, tikai nedaudz jāpaciešas, es to varu, ES TO VARU! Jā, protams, es to varu, bet tas nemazina vēlēšanos ātrāk visu zināt, jo savā galvā pa šo laiku jau esmu apspēlējusi simtiem scenāriju, arī negatīvos... Un man bail, ka tie piepildīsies...
Un šodien es esmu dusmīga, tracina, ka viņš vnk nevar pieņemt lēmumu un atlicināt 5min, lai pateiktu to man... Nekas, nekas, vēl tikai mazliet jāpaciešas, jo RĪT IR PĒDĒJĀ DIENA!

Tā kā tā - WELCOME TO MY LIFE! Yep, Simple Plan būs Rīgā! And I'm feeling very strongly about hearing the long time soundtrack of my life - LIVE!!! :)

A.

Pietiek vienreiz ar to žēlošanu! Kas ir ar Tevi!?! Kā vienā cilvēkā var vienlaicīgi būt tik daudz naida, skaudības un rūgtuma par visām sasodītajām šīs pasaules netaisnībām un TĀDA "ak Tu nabadziņš, man Tevis žēl" izjūta! Varbūt tā ir tā "gribu visiem laba būt" štelle? Zini ko - VSIEM LABA TĀPAT NEKAD NEBŪSI! Un cik tālu gan esi tikusi ar visu to žēlošanu un palīdzēšanu/citu darbu darīšanu! Necik! Kā viņā pret Tevi izturējās un kāda ir viņa attieksme? Un Tev vēl viņa ir žēl?! Normāla tiešām neesmu!

Ā jā, viss ir cauri! Un tā ir daudz labāk! Loģiski, ka manā galvā visi tie viņa ielaistie tarakāni vēl rāpo, bet sūds ar viņiem! Arvien biežāk, kad redzamies, es nesaprotu: "Ko es vispār domāju?" un kāpēc ko tādu pieļāvu! Viss!



Don't forget to pray today! Because God didn't forget to wake you up this morning!