mrs_brightside:

Šķiet, ka šis nu ir tas brīdis, kad kāds tur AUGŠĀ skatās uz mani un spēlē "nekad nesaki nekad" vai vienkārši smejas. Jā, es zinu, biju stingri apņēmusies, ka nekad vairs neielaidīšos nekādās tamlīdzīgās afērās, kuras var ne tikai sāpināt citus, bet arī sagraut mani pašu.
Jā, zinu, ka tagad esmu tieši tāda, kādas visu laiku nosodīju un nosodu vēl joprojām. Brienu dziļi pretrunās ar saviem morāles principiem un jūtu, ka ne pie kā laba šis viss nenovedīs. Varētu jau domāt, ka atkal kāpju uz tā paša grābekļa, tomēr ir pat ļoti savādāk un to, kas bija iepriekš man negribas vairs atcerēties...
Zinu, ka beigās būšu zaudētāja un man sāpēs! Turklāt, kāpēc tērēt domas, enerģiju un laiku, kam tādam, par ko skaidrs - nekādas nākotnes tur nebūs...

Varbūt tāpēc, ka tam visam ir arī otra puse.
Tu liec man smaidīt vismaz piecas reizes biežāk nekā es to darīju iepriekš.
Visas pārējās problēmas un ikdienas šļura šļiet kaut kas nenozīmīgs un vairs tik ļoti neizsit mani no līdzsvara aka neliek "cepties" un pusi dienas pārdzīvot.
Tā sajūta, kad vienkārši ejam blakus un Tu pat neturi manu roku... Sajūta, ka varētu runāt stundām ilgi tāpat, par neko. Vai vienkārši klusēt.
Vakar Tu teici: "Es nezinu, kas šis ir!" Es arī nezinu! Un ļoti labi apzinos, ja izvairāmies nerunāt par kaut ko un nepieminēt vispārzināmas lietas , tas nenozīmē, ka tās neeksistē. Tās karājas gaisā un agrāk vai vēlāk kritīs.

Un man ir bail. Bail no tā, ka jau ir izveidojies pieradums. Bail, ka viss vienkārši beigsies. Bail no tā, kas notiks, ja nebeigsies...