Mēs graužam savas sniega pikas un vērojam aisbergus slīdam mums garām. Mans, tavs, ne mūsu, un nākošais.
Katram savs pleķītis, kur piesēst, un atsktīties uz lietām, kas vairs nav, brīžam ieņurdēties, jo drusku vēl sāp.
Grūti atteikties no mēness, jo tas viens un citu nav, bet piekritīsim sev, ka tas katram savs.