Mierīgi varēji palikt savā Ženēvā, un iedalīt katru otro nedēļas nogali man un Miro. Man pietiktu un vēl pāri paliktu. Bet nē, tev vajadzēja atgriezties Londonā, manā pilsētā, manā mājā, mana bērna dzīvē un manējā. Kopīgas vakariņas, viena guļamistaba, viena telpa, mana vēlme tevi nosmacēt ar spilvenu kamēr tu ērti guli manā gultā. Es atkal pieradu pie tevis un tavām iezīmēm, kas mani dara traku.
Smacējošas dusmas, kas man naktīs neļauj gulēt, es piedevu tev visu, es atkal tevi pieņēmu, un atmaigu.
Es nevaru ieslēgt un izslēgt mūsu attiecības, un atkal ieslēgt pēc pieprasījuma. Tu atkal brauc prom, jo man viss esot labi, un es ar visu tiekot galā. Ko tu domāji, ka es prātā sajukšu bez tevis? Tieši pretēji, bez tevis ir labāk.
Es esmu mazliet uz pauzes, es varu izdarīt visu, bet vai vajag. Pats galvenais gan ir tas, ka manā plānā nav nojūgties.
Man ir bērns par ko domāt, un es pati.