Jūs, un jūsu tiesības, Zeva dāsni iedāvinātas, toreiz, kad neviens no mums vēl nebija.
Tēvs mani ir nolicis par spēlētāju kādā no viņa šaja partijām, iedodot kādu no Ņikitas rotaļlietām man, sak’, lai viņai nav pārāk daudz laika viņas gaisa pilīm un sapņiem, lai viņa labāk strādā man, un es zinu, ko viņa dara un kas viņai galviņā.
Man nav iebildumu pret brāļa rotaļlietām, nekad nav bijuši, kā Ņikta zina, un izrādās arī tēvs. Brālis ir drusku sapīcis, lai neteiktu vairāk. Man savukārt patīk mana jaunā mantiņa, un es gribu parādīt tētim, ka es esmu labākais bērns, jo es vienmēr tāda esmu bijusi.
Ak, Ņikita, ko gan tu papam izdarīji ne tā?
Stass savukārt, ir pārskaities, lai neteiktu vairāk, par to, ka mans tēvs man joprojām dod lietas. Mīļais, bet tu taču arī varēji man iedot to pašu ko tētis, tev arī par to ir nospļauties. Tu esi aizvainots un dusmīgs, tieši tāds kāds tu papam esi vajadzīgs.
Es savukārt parādu vīriešiem, ka es nekur neiešu un nekur nepazudīšu. Es klusi vēroju, gaidot īsto brīdi, lai atņemtu jums vēl kādas mantiņas, jūs dusmosieties un izdusmosieties, un aizmirsīsiet, jo viņa taču ir tikai sieviete, tāpat neko nesaprot, un gan jau atskries pie mums, kad alkal viss ies pa pieskari.
Ak, augstie un varenie, bet kad bija pēdējā reize, kam es pie jums skrēju, un ko lūdzu?