Neziņa ir konstants manis stāvoklis pēdējā laikā. Es esmu nomaldījusies un man nav ne jausmas kā tikt atpakaļ.
Es nezinu.
Man vajadzētu būt spārnos, un varēt, bet es nevaru, gluži parasti – nevaru.
Pasaule pie manis nāk kadru pa kadram, ainām slīdot garām bez īstas jēgas. Ja es aizveru acis un ieklausos, es dzirdu orķestri, kas spēlē par godu pasaules galam.
Es smaidu Miro, bužinu viņa mīkstos matus, noglaudu auss ļipiņu, skūpstu viņa rociņas un galvu, mīļoju un auklēju viņu, jo man liekas, ka viņam tas varētu patikt, lai gan es nezinu.
Viens mazs cilvēciņš var iesākt vienu lielu jezgu. Es un Stass, un mūsu dzīves vietas nav ideālas. Ženēva man ir tik sveša, un arī garlaicīga, bet tur dzīvo Miro tētis, vismaz tuvākajā nākotnē, kamēr mamma dzīvo Londonā.
Es esmu nogurusi, tik ļoti, ļoti.