Pret sienu tos cepumus un tēju. Tie ir manas mātes atbilde visam, neatkarīgi no jautājuma. Mana nekustība un dienas, kas ir saplūdušas vienā arī dara mani traku. Gaidīšana.
Es esmu tāla sala, pie kuras kuģi nepiestāj, es tomēr ceru, jo man nav citas nodarbes.
Stass sola un sola būt man blakus, bet visu laiku ir vēl kaut kas. Katru vakaru zvans un atrunas, pielabināšanās un salabšana, es viņu saprotu, un līdz galam nesaprotu.
Es zinu ir vēl kāda cita pasaule, paralēla šai.
Bērns knosās.