Ārēji mēs esam nevainojami. Mēs vakariņojam jaunākajos un labākajos restorānos, Stass tur manu plaukstu un smaida.
Sabiedrībā Stass man liek runāt, par jebko, redzot manu minstināšanos viņš man jautā par Ņujorku, par interjera veikaliem, par mēbelēm, par restorāniem, kur mēs ar Ļevu pusdienojām, par mūsu seksa pozām, kā Ļevs mani ieguva. Es cenšos protestēt, bet Stass man atgādina, ka šis viss ir manis darījums, es ļāvos aizmirsties, es izgāju ar Ļevu. Mana sejas izteiksme esot nepareiza, es izskatoties dusmīga.
Es dzeru vīnu, lai sajūtas paliek trulas, es atzīstos visās mūsu pozās, un Ļeva loceklis bija lielāks, un jā man bija labi. Es smaidu, Stass nosaka, ka mans smaids nav pietiekoši mīlošs. Cilvēki mūs vēro, un vērtē. Stass saka, ka asaru plūdi šai etīdei nederot, un ielej man vēl vīnu.
Sekss ir brutāls, it kā Stass censtos izdzēst paliekas no Ļeva.
Stass šķiet iemieg, es guļu uz muguras un raudu, asaru plūdi. Viņš jautā, kas vainas, un es atzīstos savā vājumā un maiguma trūkumā.
Stass nosaka, ka par to man vajadzēja domāt pirms es un Ļevs pametām guļamistabu. Viņš mani apskauj un mierina, un nelaiž vaļā.