Laiks šķiet iekonservēts, kā persiku kompots, laimīgs. Mēs esam pārstājuši ģērbties no rītiem, jo mēs tāpat dienas gaitā tiekam vaļā no visa uzvilktā. Manas lūpas ir pietūkušas, kājstarpe ir mazliet sūrstoša un manu miesu klāj Stasa atstātās zīmes. Mēs nodarbojamies viens ar otru, jo nav vaļas nekam citam. Mēs spēlējam mūsu labākās versijas, un pārliecinām viens otru par mums.
Lai arī mēs dzīvojam uz mūsu planētas, es ik pa laikam iedomājos, kā es gribētu tikai nedaudz, un tikai vienu mazu pēdējo reizīti, atvērt mazu smaržīgu kokaīna paciņu, un sajusties absolūti laimīga un pilnīga līdz galam, pabeigta kā Šūberta 8.