Kannas ir kā mazā Krima, tas ir atgādinājums par to, kas varēja būt. Šķiet, ir lēna nedēļas nogale Maskavā, jo visi ir šeit.
Saule ir pārāk spoža un izgaismo visu, arī manas rētas.
Pārāk daudz liekas ārišķības un uzspēlētības. Mūs visu laiku kāds vēro un vērtē, jo Stass ielaiž izbijušus draugus un paziņas mūsu brīvdienās.
Mums vair nav nozīmes, jo mēs esam tie, kas aizbrauca, un mēs nekad vairs nebūsim viņi. Nav nepieciešams viņus pieradināt un iemīlināt, jo mūs šķir Berlīnes mūris; un Stass to neredz. Viņš grib izdzīvot kādu citu tagadni. Mēs esam sen aizmirstas ekstras kādā nenotikušā kino filmā.
Nav vērts.