Vakariņas ar Ļevu. Tikai mēs abi. Man likās tas vairs nav iespējams, bet viņš joprojām spēj aizkusināt.
Šodien man ir bail no visa, jo viss ir pārāk nevienkārši. Es gribu skriet, pirms es varu iet. Man nekur nevajadzētu iet, man vajadzētu palikt mājās un mazgāt savu netīro veļu, jo tās man ir pārpārēm.
Varbūt nemaz nav tā visa, ir tikai divi seni draugi.
Toreiz mēs nenotikām. Viņam bija jābrauc, un viņš aizbrauca. Viņam patika solīt, un man patika ticēt. Un tad es izgaisu no Maskavas, un kļuvu tāla un neaizsniedzama.
Manas domas maldās tur, kur nepiedien un arī nevajaga.