Marī, Ļevs un es, gluži kā kādreiz Maskavā sestdienu rītos. Mans vīrs ir izņēmis sevi no mūsu vienādojuma. Es neesmu pārāk pārsteigta, un vairs arī ne apbēdināta, jo tas ir Stass, cilvēks, kurš visur redz peļņu, un viņš ir tieši tur, kur tā ir.
Ir pārāk auskts, šo nedēļas nogali mēs pavadījām Marī fermā, lasot, skatoties tv, mēģinot ko pagatavot un beigu beigās ļaujot to izdarīt Marī palīdzei. Varbūt mēs meģinājām noķert to bezrūpīgo sajūtu, kad mums likās, ka mēs esam pasaules centrs, un ar mums nekad nenotiks nekas slikts, un mēs vienmēr uzvarēsim, un pat ja nē, to visu var nopirkt.
Tagad mums ir brūces un paliekošas rētas, arī mūsu laiks reiz pienāks.
Es iedomājos, par to, ka cilvēki aiziet, bet viņu vieta nekad nepaliek tukša. Un kāpēc tieši tagad.