Stass saka, ka mums ir jāpamet Maskava, esot laiks.
Man smeldz sirds, jo es beidzot esmu iesakņojusies šeit, manā dzimtenē, kur tikumi ir bez gala jancīgi.
Ir laiks, un vīram ir taisnība.
Mēs guļam mūsu gultā, un velkam ar pirkstiem pa otra seju kā indiāņi, kas krāso viens otru karam.
Nekas cits vairs neeksistē, tikai es un tu, un karš. Mēs atvadāmies.