Ņikita ir paslēpies Spānijas ziemeļos, villā, kura man atgādina bērnību.
Jau toreiz man šī villa likās kā izgriezts gabaliņš no džungļiem, tagad man liekas, ka krūmi ir vēl vairāk sazaļojuši, puķes pieņēmušās spēkā un simtgadīgajos kokos ir apmetušies neskaitāmi putni.
Man visu laiku šķita, ka tēvs no šīs mājas ir atbrīvojies, kad viņa un mammas civilizētā līdzās pastāvēšana izbeidzās, bet nē izrādās māja visu laiku esot bijusi mums pieejama.
Šeit ir miers, man škiet, ka tūlīt, tūlīt Jekaterina Ivanovna iznāks uz terases, lai gan viņa šeit nekad nav bijusi, un teiks, ka sievietei nepiedien kūpināt cigārus un lakt portvīnu.
Mans brālis zina cigārus.
Stass vēloties mani Maskavā.