un vēl es esmu aizmirsusi, kā ir, kad tevi vajag, emocionāli un fiziski, vīrieša roka naktī tevi apskāvusi no aizmugures, jūs abi sēžat kinoteātra pēdējā solā un skūpstaties, viņš tev nes mandarīnus,kad tu esi slima, tu lasi viņa avīzi. Jūs esat, līdz jūs vairs neesat. To visu es esmu aizmirsusi.
Līdz nejaušam mirklim šodienā.
Kursabiedrene uzaicināja mani draudzēties.
Uzaicināja.
Apstiprināju. Nepieklājīgi taču neapstiprināt. Kopā cik gadus mācījāmies, kopā kājas drebēja pirms lielajiem semināriem.. Apstiprināju, bet mēs nesākām runāties, lai arī cik gadus taču neesam viena otru redzējušas. Bet paskatījos viņas bildes. Ieraudzīju viņas kolēģi. Aizrāvos. Izšķirstīju viņa bildes. Ieguglēju viņu. Iedomājos mūs kopā draugu dzimšanas dienas pārtijā. Sapratu, ka klātienē uz viņu skatītos un skatītos un skatītos.. Un viss, nekā vairs mums nebūs. Izgāju no draugiem.lv lapas. Izšķīrāmies. Domāšu par viņu tikai tad, kad draudzenes prasīs, vai man kāds ir uzradies. Domīgi smaidīšu, bet neko nesastāstīšu.