Šodien es tikai eksistēju un sāpu. Domāju par rītdienas pirmo darba dienu un tā kā neesmu ne kripatiņas krieviski apguvusi, tad vismaz šopings Zārā man ļāva justies kaut nedaudz sagatavotai rītrītam. Bet vispār es laikam tā līdz galam nesaprotu, kas ir tās visas biznesa etiķetes vai klasiskais apģērbs, jo tā strikti ņemot, nekas nav gana labs, un, ja neskatās strikti, tad vienīgā robeža laikam ir cauras džinsas. Cerams, ka ar laiku iemanīšos. Bet štrunts par apģērbu, esmu stresa kamols. Šodien pēkšņi vairs nekādi nevaru atcerēties visas pārējās pirmās darbavietas. Atceros darba pārrunas, bet tieši pirmo rītu, kad ierados uz rukāšanu, neatceros. Vēl neatceros, kā tiku galā ar savu pusdienu kompānijas problēmu. Tā ka rītdienai jau nu galvas lauzīšanas pietiks!

Vīf, vēl viena izdevusies diena! Sākumā biju diezgan pikta, ka māmiņas mašīna mani neaizvizināja dziļākā Vidzemē, bet atstāja uz tuvākā Līgatnes kalna kopā ar tēta riteņbraucēju kompāniju. Taču jau pirmajā nobraucienā sapratu, ka būs, būs labi! Kasieres piesardzīgie padomi manī izraisīja platu smaidu, taču tiešām izrādījās nobrauciens diezgan pastāvs, kā rezultātā katrs brauciens beidzās ar briesmīgu asaru slaucīšanu. Piezīme plānotājā: pirmo avansu tērēšu sniega brillēm un labiem snowa dūraiņiem, lai turpmāk nevajadzētu ledus kristālus kabināt nost no skropstām ar pavisiem stīviem un nepaklausīgiem pirkstu galiem.
Dienas prieks, [protams :-)]ka pāris reizes dabūju salīdzināties ātrumā ar vienu pārgalvīgāku slēpotāju un, pašai par lielu lepnumu, neesmu vairs nekāda lēnā braucēja, ihih! Viss gan pateicoties dēlim, kurš arvien slīd pārsteidzoši labi, varbūt vienīgi kantes derētu uzasināt. Bet ziema, jā, skaista bez gala!
Vienīgais dīvaini tā vienai šļūkāt pa kalnu, bet patiesībā neesmu jau nekāda sabiedrības dvēsele, līdz ar to pavisam pietiekami ar tām pāris pieklājības sarunām un neviena priekšā nebija jājūtās neērti par sniega aršanu un tādā garā. Vienīgais, kas mani šobrīd dara nedaudz bažīgu, ir tas sasodītais labās kājas celis. Vasaras sāpe jau sen šķita pievarēta, taču pēc šodienas slodzes, kas visa praktiski tika labajam celim, sāpe ir tīri tā neko. Vajadzēs atrast kādu burvju smērīti, lai turpmākās reizes varu netraucēti ļauties ziemas priekiem ^_^

Joprojām svilst vaigi un piere. Niez kājas :)) Taču visādi citādi tāda fantastiska noguruma sajūta. Paldies Jums, cibiņi, par šo iespēju sagaidīt jauno gadu tik foršā kompānijā!
Šoreiz pilnīgi neraksturīgi visiem iepriekšējiem gadiem sanāca doties pretējā virzienā - ne uz lielo pasākumu, lielpilsētas centru, galveno salūtu, bet vilcienā ārā no Rīgas pretī kārtīgi sasnigušajam mežam.
Jaungada nakts lielā tumba uz nojumes, mazās raķetes no privātmāju dārziņiem un visbeidzot sarūpētais oficiālais salūts - tas viss kopā atgādināja kaut ko ļoti, ļoti senu un mīlīgu, kas reiz jau piedzīvots, taču pēdējos desmit un vaiāk gados esmu centusies to veiksmīgi aizmirst un izšķūrēt no galvas.
Un tikpat neraksturīgs visiem iepriekšējiem ir bijis arī viss šis 2009. Par to, vai bijis labi vai - slikti, es neņemos spriest. Kaut vai tikai dēļ apsvēruma, ka ilgtermiņā daudzi notikumi iegūst pavisam citu jēgu un vērtību kā sākumā licies. Tāpēc teikšu, ka šis nu bijis kārtīgs pieredzes uzkrāšanas gads un interesanti bijis nenoliedzami. Ne tikai iegūt bakalauru, tiesības, ielauzties pilnīgi svešā valodā un kultūrā, mainīt dzīvesvietu (trīs reizes), rezidences valsti (gan tikai divreiz), darba vietu četreiz un tā tālāk.. Viss ticis nostādīts stabili, tad pārmests kājām gaisā, tad vēlreiz, un vēlreiz līdz tādam stāvoklim, kad tā īsti vairs nesaproti, kas ir labi un kā ir pareizi.
Un varbūt tieši tāda svaidīšanās un ņemšanās ir nepieciešama, lai beidzot saprastu, ka viss nav sakārtojams, nokārtojams un izdarāms pēc grāmatas. Un nekādā gadījumā nedrīkst pārtraukt savu pasauli ik pa brīdim pārmest ar kājām gaisā... Darīt visu, tikai nepieļaut to naivo cerību sakārtot pa plauktiņiem, jo tieši pēc tā dzenoties tur Eiropas otrā galā gandrīz atstiepu kājas aiz garlaicības!
Tāpēc lai pie nākamā gada 'to do listes' ķeroties man un arī jums saglabājas šis improvizācijas un radošuma gars!:))

Tikt galā ar pašapziņu. Jau tā slikti, ka tā pašapziņa man tik zema, vēl sliktāk, ka to redz visi, kam vajag un kam nevajag redzēt. Tad nu tā. Nepiedalīšos nekādos projektos, kur piedalīties būtu tikai 'interesanti in general', bet gan tikai tādos, kurus 'vajag, jo man vajag'; nesmaidīšu cilvēkiem, kuriem 'būtu labi smaidīt, jo tā pieklājas', bet smaidīšu tikai tiem, kuriem 'gribēšu uzsmaidīt'; un vispār. Pietiek uzturēt visus šitos feikotos kontaktus. Labāk sēžu viena pati savā alā, nekā blandos pa pasauli ar neriktīgajiem cilvēkiem, darot neriktīgas lietas. Vēl vajadzētu apgreidot sejas izteiksmi no 'parunājies ar mani' uz 'fuck off' un vispār arī pusķieģeli mēteļa kabatā!

Viss tagad esmu mierīga, jauka un pūkaina. Arlabunakti!

Love Actually. Pēdējos piecus gadus vismaz reizi gadā. Vēlams ap Ziemassvētku laiku.

Visa pamatā ir ritms un melodija. Tagad esmu pilnīgi un galīgi pārliecināta! Nezinu, vai spētu atdot pilnīgi visu, bet tomēr būtu gatava dot ļoti, ļoti daudz, lai tikai dabūtu tās dzirdīgās ausis !
Mūzikas akadēmijas angļuvalodas skolotāja šai teorijai droši vien oponēja tikai tāpēc, ka pati visticamāk nepiedāvāja ne valodas melodiju, ne ritmu, bet tikai vārdnīcu un vingrinājumus.

Aizgāju uz darba interviju, kur vajadzēja runāt krieviski. Satraukumā minstinājos, netrāpīju pareizajām skaņām, kā rezultātā prāts, būdams jau diezgan lielā panikā, spēra ārā katru trešo vārdu itāliski... Cik nu lūpas varēja, arī glāba, bet kopaina vienkārški dramatiska.
Labāk runāju/rakstu/lasu angliski un itāliski. Sliktāk krieviski. Latviešu valoda laikam kā tāda vairs nekotējas. līdz ar to nākotnes pieturvietas drīzāk ir kaut kur zābakpussalā vai lietainajā salā, ne šeit. Abet prom braukt ta negribas!

Ko man noteikti nevajag, ir "pa dušam" runāt ar Marko labāko draugu. Dīvaini, ka tādam uhh pasaules iekarotājam es esmu bijusi kā spēka simbols. Tas vien pierāda to, ka tur neviens mani tā lāga nemaz nepazina, ha!

Man in full ^_^

Starp dzīvošanu dzimtenē un svešumā vienīgā vērā ņemamā atšķirība ir tā, ka šeit apkārtējiem ir vieglāk mani sagruzīt. Itālijā es droši vien skaitījos vēsā čiksa, kas daudz laiž pār galvu :D