Vīf, vēl viena izdevusies diena! Sākumā biju diezgan pikta, ka māmiņas mašīna mani neaizvizināja dziļākā Vidzemē, bet atstāja uz tuvākā Līgatnes kalna kopā ar tēta riteņbraucēju kompāniju. Taču jau pirmajā nobraucienā sapratu, ka būs, būs labi! Kasieres piesardzīgie padomi manī izraisīja platu smaidu, taču tiešām izrādījās nobrauciens diezgan pastāvs, kā rezultātā katrs brauciens beidzās ar briesmīgu asaru slaucīšanu. Piezīme plānotājā: pirmo avansu tērēšu sniega brillēm un labiem snowa dūraiņiem, lai turpmāk nevajadzētu ledus kristālus kabināt nost no skropstām ar pavisiem stīviem un nepaklausīgiem pirkstu galiem.
Dienas prieks, [protams :-)]ka pāris reizes dabūju salīdzināties ātrumā ar vienu pārgalvīgāku slēpotāju un, pašai par lielu lepnumu, neesmu vairs nekāda lēnā braucēja, ihih! Viss gan pateicoties dēlim, kurš arvien slīd pārsteidzoši labi, varbūt vienīgi kantes derētu uzasināt. Bet ziema, jā, skaista bez gala!
Vienīgais dīvaini tā vienai šļūkāt pa kalnu, bet patiesībā neesmu jau nekāda sabiedrības dvēsele, līdz ar to pavisam pietiekami ar tām pāris pieklājības sarunām un neviena priekšā nebija jājūtās neērti par sniega aršanu un tādā garā. Vienīgais, kas mani šobrīd dara nedaudz bažīgu, ir tas sasodītais labās kājas celis. Vasaras sāpe jau sen šķita pievarēta, taču pēc šodienas slodzes, kas visa praktiski tika labajam celim, sāpe ir tīri tā neko. Vajadzēs atrast kādu burvju smērīti, lai turpmākās reizes varu netraucēti ļauties ziemas priekiem ^_^