Joprojām svilst vaigi un piere. Niez kājas :)) Taču visādi citādi tāda fantastiska noguruma sajūta. Paldies Jums, cibiņi, par šo iespēju sagaidīt jauno gadu tik foršā kompānijā!
Šoreiz pilnīgi neraksturīgi visiem iepriekšējiem gadiem sanāca doties pretējā virzienā - ne uz lielo pasākumu, lielpilsētas centru, galveno salūtu, bet vilcienā ārā no Rīgas pretī kārtīgi sasnigušajam mežam.
Jaungada nakts lielā tumba uz nojumes, mazās raķetes no privātmāju dārziņiem un visbeidzot sarūpētais oficiālais salūts - tas viss kopā atgādināja kaut ko ļoti, ļoti senu un mīlīgu, kas reiz jau piedzīvots, taču pēdējos desmit un vaiāk gados esmu centusies to veiksmīgi aizmirst un izšķūrēt no galvas.
Un tikpat neraksturīgs visiem iepriekšējiem ir bijis arī viss šis 2009. Par to, vai bijis labi vai - slikti, es neņemos spriest. Kaut vai tikai dēļ apsvēruma, ka ilgtermiņā daudzi notikumi iegūst pavisam citu jēgu un vērtību kā sākumā licies. Tāpēc teikšu, ka šis nu bijis kārtīgs pieredzes uzkrāšanas gads un interesanti bijis nenoliedzami. Ne tikai iegūt bakalauru, tiesības, ielauzties pilnīgi svešā valodā un kultūrā, mainīt dzīvesvietu (trīs reizes), rezidences valsti (gan tikai divreiz), darba vietu četreiz un tā tālāk.. Viss ticis nostādīts stabili, tad pārmests kājām gaisā, tad vēlreiz, un vēlreiz līdz tādam stāvoklim, kad tā īsti vairs nesaproti, kas ir labi un kā ir pareizi.
Un varbūt tieši tāda svaidīšanās un ņemšanās ir nepieciešama, lai beidzot saprastu, ka viss nav sakārtojams, nokārtojams un izdarāms pēc grāmatas. Un nekādā gadījumā nedrīkst pārtraukt savu pasauli ik pa brīdim pārmest ar kājām gaisā... Darīt visu, tikai nepieļaut to naivo cerību sakārtot pa plauktiņiem, jo tieši pēc tā dzenoties tur Eiropas otrā galā gandrīz atstiepu kājas aiz garlaicības!
Tāpēc lai pie nākamā gada 'to do listes' ķeroties man un arī jums saglabājas šis improvizācijas un radošuma gars!:))