Kaut kas par tauriņiem, kas dzīvo brīžiem un mirkļiem nevis dienām. Kaut kas par spārnotā pūķa viendienīša piepildītu dzīvi un cilvēka izšķiestiem gadiem.

Pienāks brīdis, kad dvēsele vai plīsīs pušu atvadoties no īpaši mīļa horizonta vai saulainas ielejas, un vaigus slacīs asaras, bradājot pa rudenīgām, čaukstošām lapām; skaistuma un iznīcības apzināšanās. Raudās dvēsele, kas pret otra dvēseli vai pukstošu sirdi ir cieta kā krams.

Bet tauriņi ir skaisti. It sevišķi baltie un gaiši dzeltenie, kas aiz sevis kāpostu laukos sēj iznīcību. Nevienu tak neinteresē secība un nākamība, tauriņi ir skaisti! Šobrīd.

=)