Pagajušgad veicu pētījumu par Japānas vadības stila izmaiņām un, tai skaitā, skāru arī sieviešu nodarbinātības jautājumu.
Nebūdams sieviete daudz ko neredzēju un nezināju, bet toreiz gluži atvērās Pandoras lāde: gan no vīriešu puses, kuri ar sievietēm strādā, gan no sieviešu puses, kuras savas domas par to visu izteica.
Pēc pētījuma palika iespaids, ka sabiedrība apkārt ir primitīva un visa advancētība ir tikai fasāde.
Joprojām nevaru tikt no tā iespaida vaļā.
Ar galvu saprotu, ka Japāna nav vienīgā vieta kur daži cilvēki ir vienlīdzīgāki par citiem, bet iespaida klīdēšanā tas neko daudz nepalīdz.

Pēdējo gadu laikā tokijiešiem ir radusies mīlestība pret vidusjūras augiem - olīvkokiem, mimozu, vīnogulājiem, rozmarīnu un visu ko tamlīdzīgu.
Tagad tie koki ir paaugušies un daudziem Tokijas nostūriem ir tāda patīkama vidusjūras apkaimes gaisotne, galvenokārt jau olīvkoku dēļ.

Tokijas architektūra un pilsēta kā tāda galīgi nav mana tējas tase, tā teikt, bet tas vidusjūras piesitiens liek šo vietu iemīlēt vēlreiz. Var būt ka pēc pārdesmit gadiem, kad olīvas būs vēl lielākas, Tokijai būs jauna seja.

Starp citu, Jūtubē ir atrodami video no četrdesmitajiem gadiem Tokijā. Toreiz vietējiem bija dracēnveidīgo augu būms - varēja redzēt tur un šur.

Sen nebija kalnos riteņots, tāpēc izdomāju izbraukt caur Hakoni.
Parasti jau braucu pavasarī, kad temperatūra apakšā ir tādi maigi pāri 20 grādiņi un augšā labi ja 10, dažreiz mazāk, bet to nejūt, jo ķermenis pēc ceļa ir sakarsis.
Tagad, tomēr, ir augusts un apakšā temperatūra bija ap 38.
Kamēr kāpu augšā, trīs reizes uznāca reibonis, glābos aplejot sevi ar nu jau zelta vērtībā esošo dzeramūdeni, bet palīdzēja.
Kādus 100 metrus pirms virsotnes izkausējos pavisam, nebija vairs spēka pabraukt. Temperatūra 10 grādus mazāka nekā apakšā, bet vienalga 28.
Sēdēju ceļmalā, vēroju žiperīgās skudras. Ūdens automātu nekur nebija, pilnīgs mežs... Bet kādas piecas minūtes atpūšoties tos 100 metrus pieveicu.

Nolaidos krāterī, biju domājis ka tauta, no covida bēgot, nebūs vispāri, bet izrādījās, ka no covida visi bēg uz Hakoni. Piccas bodē dabūju pusstundu gaidīt lai varētu piesēsties.
Bet, vienalga, bija ļoti labi, ķermenis izkustināts, muskuļi atdzīvināti... Būs jābrauc atkal!

Teorētiski tuvojas rudens, bet praksē vienīgā rudens pazīme ir circeņu circināšana naktīs.
Interesantā kārtā, arī cikāžu zortes nomaina viena otru. Vasaras vidū ir aburazemi, jeb tauku cikādes, kuru skaņa līdzinās zivij, kuru iemeta ļoti karstā eļļā.
Pēc tauku cikādēm nāk min-min cikādes, kuras skan līdzīgi, bet dzied ciklos, līdzīgi sirēnai: uuuuiiiii-uuuiiii-uiiiii-uiiiiiiiiiiiaaa.
Pēc min-min nāk tās, kuras salā sauc par cukubōšime, jo salā citas cikādes nemaz nedzīvo (šeit gan runa ir par Tokiju), kuras dzied un trallina kā tropu putniņi.
Esmu pārliecināts, ka pirmscovida laikos kāds tūrists bija nodomājis ka Tokija ir tropisko putnu pilna.

Ja jau ir baznīcu temats, tad pastāstīšu vēl vienu stāstu. Laikam jau esmu rakstījis, bet noteikti bija labi sen.
Vienreiz runāju ar vietējo katoļu priesteri, kurš pats ir kvebekietis, bet kopš jaunības dzīvo japānā un pieskata baznīcu.

Kādreiz baznīcā ir nākusi tantiņa labos gados, kura regulāri nāca uz visām misēm, bija ļoti pretimnācoša un izpalīdzīga. Dažreiz piedāvāja palīdzēt izmazgāt logus vai solus, lai arī parasti to dara baznīcas darbinieki. Priesteris gan teica ka nevajag, jo gan jau tikšot galā, bet tantuks bija uzstājīgs un daudz ko izpalīdzēja.

Kā jau vecām tantiņām gadās, atnāca tā diena kad viņa devās pie tēviem. Tantiņu atveda uz baznīcu atvadīties vīri melnos uzvalkos un saulesbrillēs, ļoti nopietni. Kad priesteris pabeidza visas ceremonijas, viņas mirstīgais ķermenis bija jāved uz krematoriju. Kamēr brauca automašīnā, priesteris esot pamanījis ka brauca tikai uz zaļo gaismu: sarkanā nemaz nav bijusi. Turklāt, uz ceļiem stāvēja vairākas policijas patruļas un izskatījās, ka palīdzēja priesterim tikt cauri. Priesteris izdomāja pajokot un komentēja, ka laikam izauga par stipri svarīgu cilvēku, jo ir tāds gods braukt bez sarkanās gaismas. Viens no melnajiem kungiem saulesbrillēs atbildēja, ka priesteris pārāk svarīgs nav, bet kundze gan bija. Esot bijusi no imperatora radiniekiem un vienkāršs mirstīgais cilvēks nemaz nebija. Tādas tās lietas!

Tokijā ir pareizticīgo baznīca, turklāt tāda riktīga, ar sīpoltorņiem un ko vēl ne. Jau īsti neatceros kāds bija iemesls, bet vadājot kādu ārzemju tūristu pa pilsētu izdomājām ieiet baznīcā un paskatīties kas tur notiek. Baznīcā mūs nelaida, bet pie ieejas kāda tantiņa-gruzīniete sāka mūs izjautāt kas mēs tādi esam un kāpēc atnācām. Pateicu, ka mani sauc Jānis. Tantiņa uzreiz atlaba, izplūda smaidā un ar komentāru ka nu grieķiem nu gan ieeja ir brīva, palūdza nopirkt svecīti un nolikt uz tā svecīšu galda. Ko es arī izdarīju. Atvadoties runājām ar tantiņu vismaz divas stundas. Mans ceļabiedrs nogura klausīties.

Pirms sešdesmit gadiem, kad beidzās pēckara krīzes periods un sākās straujā izaugsme, Tokijā bija mušu problēma. Mušu bija tik daudz, ka no tām nebija vaļas: līda zupas bļodā, acīs un jebkādos atkritumos. Mušu problēma neradās no plika gaisa. Kādam ienāca prātā, ka būvēt jaunās salas līcī var arī no atkritumiem, un, lai arī technoloģijas nebija perfektas, līcī sākās mākslīgo salu būvniecība. Viena no tādām salām bija kara laika lidostas vietā, kuru paplašināja ar strauji augošās metropoles atkritumiem. Atkritumu pārstrāde nebija pārāk advancēta, tāpēc visa apkārtne bija mušu apsēsta. Lai arī 20. gs vidū par ekoloģiju un tamlīdzīgām lietām, it īpaši Āzijā, neviens īpaši neiespringa, kādam prātā nāca gaiša doma to atkritumu pārstrādes vietu aizvērt un atstāt salu kāda tā ir.

Šodien salā šalc eikalipti, tās lielāko daļu klāj mūžzaļs parks, pāris eksperimentālas siltumnīcas, sporta laukumi un pārējā teritorija pieder ostai. Salu nosauca par Jumenošima, jeb par Sapņu salu.

Kaimiņos bija māja, kurā dzīvoja viena dzīvespriecīga ģimene. Tur bija vairāki bērni, varēja dzirdēt viņu runāšanu pie vakariņu galda, bieži nāca ciemiņi. Pašus kaimiņus personīgi nepazinu, bet viņu dzīve bija redzama pa gabalu.
Garāžā zem mājas stāvēja diezgan glauns BMW, ar kuru, spriežot pēc visa, ģimenes tēvs brauca uz darbu, kas ir retums Tokijā.

Kāpēc "bija"?

Pirms dažiem mēnešiem pamanīju, ka ģimenes mājā vairs nav. Māja stāv, uz logiem ir aizkari, var redzēt ka arī mantas iekšā ir neskartas. Glaunais BMW ir izgaisis kopā ar ģimeni, bet riepas un citas sastāvdaļas ar nu jau pamatīgu putekļu kārtu stāv turpat garāžā. Daba pamazām sāk pārņemt mājas apkaimi un pirmā stāva logi zāles dēļ ir jau slikti redzami, bet man nedod mieru jautājums kur pazuda ģimene. Var jau būt, ka vienkārši pārvācās uz daudz labāku vietu neatvadoties.

Māja nav pilnīgi pamesta. Dažreiz garāžā stāv motocikls, tātad kāds tomēr atbrauc. Nekādu citu dzīvības pazīmju gan nav.

Biju Meiji tempļa mežā, starp īrisu dobēm un pie dzidrā avota. Tas avots pirms desmit gadiem bija aizaudzis un nevienam nevajadzīgs, tad kāds palaida baumu ka tā esot spēka vieta un līdz šai dienai uz turieni stāv rindas.

Bet stāsts nav par avotu. Ejot mežam cauri pamanīju, ka daudzi veci koki ir aptīti ar plēvi, pie dažiem ir piestiprināti kukaiņu ķeramie. Daudziem kokiem stumbri ir kukaiņu sagrauzti, koki kalst un iet bojā, turklāt masveidā. Gaisā lido smalkas skaidas no kukaiņu grauzumiem un mirdz saulē, kā tāds smalks sniegs, kad ir ļoti auksts.

Laikam tas ir pesismistisks skatiens, bet man likās, ka tas bija simboliski. Japāna ļoti strauji kļūst par vietu, kur ir grūti elpot. Asa mediju propaganda pret visu nejapānisko, sociālo garantiju atņemšana, cilvēktiesību problēmas un kopumā publikas noskaņa rada bažas. Man liekas, ka kaut kādi kāpuri ir apsēduši Japānas galveno mežu un grauž nost visu, kas izauga gadu desmitu laikā. Un nograuzīs arī, būs jāstāda jauns mežs.

Gan jau kādreiz to minēju, bet kādreiz, jau nu diezgan sen, pāris gadus nodzīvoju Vladivostokā.
Ja kāds nezina, tad tas ir Krievijas dienvidaustrumu gals. Ķīna, Mongolija un Kazahstāna ir tuvāk Latvijai nekā Vladivostoka.

Kad dzīvoju Vladivostokā, īrēju nelielu istabu pie kādas labsirdīgas tantiņas. Tantiņa bija jau labos gados, patīkama un labi izglītota, es viņu nelūdzu, bet viņa vienmēr piedāvāja izmazgāt manas drēbes kopā ar citām drēbēm un daudz ko citu arī.

Dzīvoklis bija paliels, bet vienas istabas durvis dzīvoklī parasti bija ciet un pagāja kāds laiks pirms es uzzināju, ka aiz durvīm dzīvo tantiņas vīrs. Vīrs neatstāja to patīkamāko pirmo iespaidu: ģērbies netīrās, saplēstās drēbēs un smirdot pēc tabakas, tomēr neizskatījās ļauns.

Vienu rītu vīrs atnāca uz virtuvi kurā es dzēru savu rīta kafiju un smukā latviešu valodā novēlēja labu rītu. Zināmā mērā biju pārsteigts un pajautāju kāpēc viņš runā latviski. Izrādās, ka kara laikā viņš dezertēja no armijas, ja pareizi atceros, un devās bēgt uz Krievijas pusi no Eiropas. Pa ceļam atrada laicīgās mājas pie kāda saimnieka Latvijā, kur kādu laiku dzīvoja un palīdzēja lauku darbos. Iemācījās runāt latviski un kopš tā laika esot liels Latvijas fans, neskatoties uz to, ko runā TV. Cik atceros, tad viņam bija arī dažas grāmatas latviešu valodā.

Tad bija jau vairāk nekā pirms desmit gadiem un es neesmu pārliecināts ka vīriņš joprojām ir dzīvs, bet šodien uznāca atmiņas, tāpēc nolēmu uzrakstīt.