Man ļoti patīk filmas, bet lielāko daļu nevaru noskatīties pat līdz pusei, jo kļūst garlaicīgi, sāk mesties acīs visādas filmas sižetam nerelevantas lietas un gribās darīt ko citu. Laikam nav pietiekami garš uzmanības periods.
No citas puses, ir dažas japāņu filmas, kuras, manuprāt, ir ģeniāli darbi. Kaut vai にっぽん昆虫記, jeb Insect Woman, kurš sastāv no samērā īsām epizodēm, kur katra ir saistīta ar iepriekšējo, bet katras epizodes konteksts ir dziļš, par kuru var ilgi un bezmērķīgi domāt.
Dažreiz domāju, ka būtu interesanti iemācīties filmēt kaut vai daudz vai maz sakarīgi, jo ar fotoattēliem parādīt var tikai tik daudz, cik ietilpst statiskajā bildē un tās kontekstā. Tur nav kustības.

Ja kāds jums saka ka Japānā ir tīrs, jo, redz, šeit visu ātri novāc, tad neticiet nevienam vārdam.
Visu savu desmit gadu laikā es neesmu redzējis nevienu sētnieku. Nevienu. Pilnīgi. Neesmu pārliecināts ka viņi eksistē.
Sētnieku lomu pilda lietusgāzes un taifūni. Ja iela ir netīra, tad lietus to nomazgā. Ja pa ielu kas mētājas, tad vējš to aizpūš projām, uz okeānu, uz lielo atkritumu plankumu.
Parkus gan novāc pašvaldība un tos cilvēkus dažreiz var redzēt. Arī privātās teritorijas māju priekšā ir to māju iemītnieku atbildība.
Bet tādu pirmā septembra atmiņu kā Latvijā, kad tu svaigā uzvalciņā un prievītē, mazliet miegains un īgns soļo pa vēsajām ielām un sētnieki apkārt slauka pirmās apbirušās lapas, tādu atmiņu šeit nevienam nav. Var būt tāpēc, ka skola sākas no pirmā aprīļa.

Pirms laika randomi aizgāju uz pasākumu, piedalījos bingo un vinnēju galveno balvu, kas bija diennakts kādā rezortviesnīcā Hakonē. Interesantā kārtā otro galveno balvu, arī viesnīcas nakti, vinnēja smuka jaunkundze, bet uz manu piedāvājumu braukt kopā samulsa un teica ka tikai ja ar vīru kopā. Nē nu, es jau nepiedāvāju neko tādu ko viņa padomāja.

Gandrīz gadu tas sertifikāts mētājās pa mājām, jo ar komandējumu pieredzi gulēšana viesnīcās romantiska neizklausās, bet no tā pasākuma rīkotājiem piezvanīja sekretāre un teica, ka drīz beigsies derīguma termiņš tāpēc, redz, jābrauc. Ja jābrauc, tad jābrauc.

Viesnīca, kā jau bija gaidāms, atradās kalnos, ar skatu uz ieleju un vairākiem karstajiem avotiem. Dīvainā kārtā, uz viesnīcu veda atsevišķš automašīnu ceļš bez trotuāriem, kā tāds mīlīgs mājiens, ka kājniekiem tur nav ko darīt. Lielākā apmeklētāju daļa bija diezgan nesvaiga izskata turīgas ģimenes, kuras pārvietojās tikai un vienīgi ar meršiem.
Kā jau bija gaidāms, viesnīcai nebija ne vainas - paliels numurs ar lielisku skatu un gultu manas pirmās istabas izmērā, privāts Spa, žakūzija, šampanietis istabā un tā. Atvilknēs, kur parasti var atrast Korānu un Gideonu Jauno Derību, bija viesnīcas personāla apraksts, kā no astoņdesmito gadu žurnālu vākiem: pufīgiem, lakotiem matiem, agresīvi uzkrāsotām sejām un dīvainu krāsu apģērbos. Ieskaitot vīriešus.

Interesantākā daļa, laikam, bija apmeklētāji, kur daļa bija tādi paši bingo vinnētāji kā mēs, bet lielākoties vai nu tās turīgās ģimenes, vai nu vannabī bagātnieki apkarināti ar statusa simboliem, bet ar govs izsmalcinātību un Latvijas politiķa augstprātību uzvedībā.

Mazliet pagūglējot izrādījās, ka tikai tas fakts ka esi tajā viesnīcā, zināmos apriņķos esot baigais statusa simbols. Izņemot tos, kuri tur ir caur bingo, pasūtīt numurus var tikai kluba biedri un biedru iemaksas ir apmēram 250 mani gadā (izlaboju ciparu pārbaudīdams viņu lapu). Tas ir +-25.000 eur. Jā, man 0 taustiņš nav ielipis.

Īsumā, tā bija tāda kā laika mašīna uz astoņdesmitajiem gadiem, kad Japānā bija būms, burbuļa ekonomika ar gāzi grīdā, kam rezultāts bija divdesmit gadu garā stagnācija, bet mīts par "Japānas labākajiem laikiem" joprojām ir dzīvs un, izrādās, joprojām ir burbuļi kur tie astoņdesmito gadu cilvēki apgrozās. Ļoti bieži tādus nesanāk satikt, tāpēc man ļoti patika paskatīties kas notiek citos, tā teikt, sabiedrības slāņos. Nesen, kad braucu uz Hakoni ar riteni, pabraucu garām arī viesnīcai: šoreiz kājnieku skaits pa to automašīnu ceļu bija lielāks, kas nozīmē to, ka, laikam, bingo vinnētāji tur ir lielākumā. Nav tie labākie laiki.

Diezgan sen, vēl pirms visa tā, kas ir šodiena, man bija noslēpumaina draudzene.
Noslēpumaina, jo, lai arī es par viņu zināju diezgan daudz, bija balti plankumi, kurus es nevarēju izfigūrēt ārā.
Kad mēs tikāmies, tas bija vai nu naktī, vai nu izbraucienā, parasti ar auto uz kaimiņu prefektūru, pilnīgos kalnos un nekurienē. Tas bija bezgala romantiski: divvientulība ielejās, pie dzidrām kalnu upēm, starp laukiem un mežiem. Draudzene izskatījās satriecoši, ģērbās tā, kā var ģērbties ja esi cilvēks uz modes žurnāla vāka, viņai bija nevainojamas galda manieres un, laikam, izkoptākā valoda kādu es japāņu vidū esmu dzirdējis. Viņai bija nenormāli labas autovadīšanas iemaņas: zināja braukt pa kalnu serpantīnceļiem ātri, vienmēr droši, bez raustīšanās un ar mierīgāko sejas izteiksmi, kā tādai Budai.

Kad viņa stūrēja pa kalnu ceļiem, uz viņu skatoties atcerējos Murakami Haruki "Uz dienvidiem no robežas, uz rietumiem no saules" varoni, kurš brauca ar noslēpumaino draudzeni pie stūres pa Hakone serpantīniem un kura teica, ka ja viņi iekritīs aizā, tad aizies kopā.

Viņa zvanīja un rakstīja katru dienu, bet tomēr pazuda piektdienās un vienmēr bija izvairīga stāstot kur tieši.
Nu, tāda klasiska uzvedība kā precētai kundzei kura nestāsta par otro, laikam galveno, dzīves daļu, bet tas nebija tas gadījums.
Cik man izdevās izfigūrēt, viņai bija sakars ar kaut kādiem itāļiem, no tiem, kuri brauc ar Ferrari un stiagā strīpainos kreklos un sarkanās, lakotās kurpēs. Kāds tieši sakars īsti nebija skaidrs, bet, cik nojautu mentālā pūžļa daļas saliekot, kāds ietekmīgs kungs viņu gribēja apprecēt un viņa bēguļoja.

Kad mēs tikāmies pēdējo reizi, viņa stāstīja, ka bija templī, citējot sarunu ar priesteri:
- Vai tu esi redzējusi Budu?
- Nē.
- Labi. Jo ja tu man teiktu ka esi redzējusi Budu, es domātu, ka tev jāiet ārstēties.

Tā viņa man palika atmiņā ar savu nedabisko daiļumu, citrona ziepju smaržu, biedējoši izcilām autovadīšanas iemaņām un stāstu par Budu.
Kopš tā Budas stāsta viņa pazuda un es nezinu neko vairāk.

Ja kāds uzskata, ka bērniem nedrīkst lasīt par seksu, tad, lūdzu pasakiet bērniem, ka šis ieraksts ir par seksu.
Vai, drīzāk, par neracionāliem ticējumiem.
Jo lai nu cik mēs būtu loģiski un racionāli cilvēki, bieži vien ir kāds ticējums vai domāšanas veids, pie kura pieturamies, bet kurš nav racionāls un ir, taisni sakot, pilnīgas blēņas.
Tā, piemēram, man ir diezgan neracionāla doma par to, ka sekss nav vienāds visās vietās. Piemēram, sekss Havaju salās kardināli atšķiras no seksa, piemēram, Mongolijas jurtā.
Tas tā varētu būt, jo apstākļi ir citi, smaržas ir citas, izjūtas ir citas, bet mans neracionālums šeit nebeidzas.
Šodien braucu uz veikalu blakusrajonā un noķēru sevi domājam kāds nu ir sekss cilvēkiem šajā rajonā. Noteikti nav tāds kā manā rajonā. Noteikti nē.

Netālu no mājām ir tas, ko postpadomju kancelejvaloda nosauktu par daudzzīvokļu ēku kompleksu. Tas komplekss jau ir redzējis savus labākos laikus, bet joprojām ir diezgan labā kārtībā: sienas ir sniegbaltas un naktīs no ārpuses ēkas apgaismo koši sarkanā krāsā. Apkārt nezināmu iemeslu dēļ ir dubults betona žogs ar niknu dzeloņdrāti, kas vairāk atgādina cietumu nekā dzīvokļu ēku. Kā jau var nojaust, draudzīga tā ēka nav, bet tautā runā, ka esot laba vieta kur dzīvot. Nu, ja neskaita pāris incidentus, kur kāpņutelpā atrada līķi vai ko tamlīdzīgu, bet tas gadās visur.

Dažreiz apkārtnē var redzēt dzīvokļu pārdošanas sludinājumus Kompleksā, turklāt par gluži neticamām cenām. Vai nu tie dzīvokļi ir tik maziņi, vai nu tur kas cits, bet tādu cenu apkārt nav.

Piepeši izrādījās, ka šis Komplekss kļuva par vietējo rajona ziņu varoni. Kompleksu pārvalda dzīvokļu pārvalde ar totalitārām nosliecēm. Esot pieņēmuši noteikumus, ja kāds ved savā dzīvoklī cilvēku kurš tur nav pierakstīts, tad jāmaksā nauda valdei par izmitināšanu. Turklāt, ja, piemēram, dzīvoklī regulāri nedzīvo, bet apmeklē tikai dažreiz, tad tikt Kompleksā iekšā nav iespējams, jo ieejas durvis ir ciet. Atslēgu nedod, jo, redz, nedzīvo. Par dzeloņdrātīm jau bija rakstīts augstāk. Jāpiebilst, ka ēkai apkārt ir izaugusi gara zāle, apkārtne ir nekopta un neizskatās, ka kādam būtu gribēšana to kopt. Laikam jau tāpēc tur dzīvokļus pārdod pavisam pa lēto: neviens ar tādiem noteikumiem negribēs dzīvot, tas ir dabiski skaidrs.

Šodien gāju ēkai garām; gaisma bija tikai dažos logos, daudz mazāk nekā citās ēkās. Laikam jau daudzi izbrauc un viss beigsies ar to, ka pārvalde valdīs pār tukšu spoku māju ar dzeloņdrāti apkārt.

Pirms pāris dienām, pamostoties no rīta, žāvādamies bridu uz kafijas aparāta pusi, lai nospiestu To Pogu.
Megumi mani paķēra pie rokas un sacīja, ka ārā esot kāds kungs, kurš viņu uztrauc.
Žāvas pazuda tai pašā mirklī un arī prāts uzreiz kļuva ass un svaigs, jo, nu, ja sieva saka ka ārā ir kungs kurš viņu uztrauc, tad, laikam, jāieklausās.

Ieslīdēju čībās un visā nakstkrelā izgāju ārā paskatīties.

Tik tiešām, kāds kungs, laikam bezpajumtnieks, laikam izdomāja ka tagad dzīvos zem kāpnēm tieši manu ārdurvju priekšā un jau kravāja kartona kastes.
Pajautāju vai varu palīdzēt. Kungs salecās, trīcošā balsī pateica ka pazudīs precīzi deviņos trīsdesmit un vēl pateica, ka ir karsts un paskaidroja, ka viņam ir salūzuši ratiņi.
Nebija garīgais jautāt kādi ratiņi ir salūzuši un kā tas ir saistīts ar kastu kravāšanu, tāpēc vienkārši atgriezos dzīvoklī. Pēc minūtes, paskatoties monitorā, nebija ne miņas ne no kunga, ne no kastēm.
Mazliet žēl, ka neko nevarēju palīdzēt, bet ko tādu redzēju pirmo reizi.

Šorīt man bija liels pusdienu gatavošanas megaplāns, tāpēc izdomāju, ka braukšu uz veikalu kurš ir mazliet pa gabalu, jo tur pārdod brangākas paprikas nekā citviet.
Paņēmu riteni, jau sataisījos braukt, bet ritenis nekustējās no vietas.
Pārbaudīju vai uzvilku parastās kurpes betona kurpju vietā, pārbaudīju arī vai nejauši nepienagloju riteni pie zemes, bet nebija ne pirmais, ne otrais.
Pārbaudīju arī vai aizmugurējais ritenis nav nobraucis nost no ass, bet arī tam nebija ne vainas.

Un tikai tad man pieleca, ka priekšējais ritenis ir pavisam cits. Īsumā, kāds nospēra mana riteņa priekšējo riteni un viņa vietā ielika citu, resnu, kurš nemaz negriežās ap savu asi. Tāds cūka.

Aizgāju uz veikalu kājām. Pa ceļam redzēju kungu, kurš, iedams gar kādu pilnīgi svešu riteni, pamanīja grāmatu grozā, paņēma, pašķirstīja, saprata ka neinteresē, ielika atpakaļ un aizgāja tālāk.
Nē, nopietni, jo ilgāk es dzīvoju Japānā, jo mazāk es saprotu kas šeit notiek.

Vakarnakt izbraucu ar riteni naktī, tā ap pusnakti un devos uz korejiešu rajonu. Visi normālie rajoni šajā laikā ir jau tādi miegaini un noplakuši, tikai korejiešu rajonā dzīvība mudž un burbuļo: uz ielām ir daudz cilvēku, bodes strādā, ož pēc ēdieniem un ir gaišs.
Korejiešu rajonā iemaldījos randomā Halāla preču veikaliņā, ar mīlīgu, apaļu bangladešieti pie letes.
Tā kā laiks jau tomēr bija vēls un apmeklētāju nebija daudz, tad vismaz kādu pusstundu runājām. Par ēdienu, par uzbekistānu (cilvēkam likās ka es esmu no turienes), arī par bagātajiem jo, kā izrādījās, bijušais universitātes klasesbiedrs ir viens no Bangladešas bagātākajiem cilvēkiem. Kas to būtu zinājis.
Pa to laiku mani pacienāja ar vietējiem našķiem un baroja kamēr našķi nebeidzās. Izejot no veikala dabūju arī mango sulas pudeli. Būs jābrauc atkal.

Aiz loga aug mimozas. Uz mimozām dzīvo zaļi, saraini kāpuri.
Tagad gar zariem lidinās trekns sirsenis un ēd tos kāpurus nost. Tas, ko amērikāņu dzeltenie mediji nesen sauca par "asian murder hornet".
Murder viņš nav, bet agresīvs ir un ārā ejot ir diezgan neomulīgi.