Biju Meiji tempļa mežā, starp īrisu dobēm un pie dzidrā avota. Tas avots pirms desmit gadiem bija aizaudzis un nevienam nevajadzīgs, tad kāds palaida baumu ka tā esot spēka vieta un līdz šai dienai uz turieni stāv rindas.

Bet stāsts nav par avotu. Ejot mežam cauri pamanīju, ka daudzi veci koki ir aptīti ar plēvi, pie dažiem ir piestiprināti kukaiņu ķeramie. Daudziem kokiem stumbri ir kukaiņu sagrauzti, koki kalst un iet bojā, turklāt masveidā. Gaisā lido smalkas skaidas no kukaiņu grauzumiem un mirdz saulē, kā tāds smalks sniegs, kad ir ļoti auksts.

Laikam tas ir pesismistisks skatiens, bet man likās, ka tas bija simboliski. Japāna ļoti strauji kļūst par vietu, kur ir grūti elpot. Asa mediju propaganda pret visu nejapānisko, sociālo garantiju atņemšana, cilvēktiesību problēmas un kopumā publikas noskaņa rada bažas. Man liekas, ka kaut kādi kāpuri ir apsēduši Japānas galveno mežu un grauž nost visu, kas izauga gadu desmitu laikā. Un nograuzīs arī, būs jāstāda jauns mežs.