| Šodien gāju paēst Džingūmae, kas ir ēšanas ziņā diezgan nepazīstams rajons. Itkā jau bodīšu daudz, bet visas tādas jocīgas. Viena piedāvā drātsnūdeles* bez glutēna par 15 eiro ekvivalentu. Bildē izskatījās garšīgi, bet par 15 eiro gribētu arī kādu glutēnu ieēst. Cita vieta itkā normāla, bet tas normālums tāds atbaidošs, ka pilnīgi liekas ka tur galīgi nekas baudāms nav. Vēl vienā vietā pasniedz burtiski pus klaipu maizes apceptu eļļā ar sieru un ar medu uzlietu virsū. Vēl viena vieta piedāvā "ēd steikus cik gribi! Salāti par brīvu!". Bet maksā četrreiz vairāk par bezglutēna drātsnūdelēm, kas pusdienām ir biškiņ par treknu. Vēl vienā vietā divi lietussarggaldiņi uz ielas ar vientuļiem puikām kaut ko ēdam, bet lieta ir tāda, ka tie ir vienkārši galdiņi pārtikas veikalam, nekāds riktīgs paēdiens tur nesanāks. Tā nu es staigāju turpu un šurpu, līdz padevos un ienācu iekšā ļoti vecā klasiski japāniskā koka ēkā ar "ass un gards" uzrakstu pie ieejas durvīm. Pie pašas ieejas tantiņa bez īpašiem labdien jautā: "iekšā ēdīsi?". Atbildu, ka ēdīšu vien iekšā. Tantiņai priekšā kādi desmit katli ar ēdieniem un tantiņa tikai tā smīn, neko nesakot. Vismaz būtu pateikusi kādā veidā te ir jāpasūta, jo acīmredzami tas nebija. Tantiņai pieleciens ir ašs un tā, neko nesakot, liek traukā rīsus un jautā vai ēdīšu to un šo. Galu galā sanāca tīri laba maltīte Taizemes gaumē. Bet otru reizi uz turieni neiešu. Uz neglutēnbodi arī ne.
* elegants jaunvārds spagetti apzīmēšanai |
1) man personīgi patīk MOT: museum of contemporary art. Atrodas vecpilsētas daļā, tāpēc tur arī gaisotne tāda diezan vecumdienīga un forša. Vēl ir diezgan daudz modernās mākslas izstāžu jaunajā mākslas centrā (the national art center, tokyo). Tur vēl blakus parkā ir 21_21 design sight : diezgan slikti pamanāms, jo tā ir pazemes ēka, bet tur parasti ir diezgan dīvainās mākslas izstādes. No relatīvi modernajiem Okamoto Taro muzejs. Atrodas Kawasaki pilsētā, pie Mukōgaoka-Yūen stacijas, kas ir apm. 30 minūšu braucienā no Shinjuku. Tā ir modernā māksla, bet "augstā" Picasso-stila modernā māksla, nevis nesaprasto mākslinieku pašdarbība. Ja nu sanāk braukt uz Okamoto Taro muzeju, tad iesaku arī aiziet uz brīvdabas muzeju turpat blakus (Nihon Minkaen). Diezgan interesants - pilns ar visādu novadu mājām atvestām as is, var staigāt apkārt, ienākt iekšā un taml.
2) Skatoties pēc kā uz turieni iet. Ēdiens tur noteikti labs nebūs. :) Esmu bijis Alise Brīnumzemē. Diezgan dīvaina, atmosfēriska vieta, kur ir, lai cik dīvaina, +- normāla virtuve. Ja gribās pavisam eksotiku, tad var aiziet uz vietu, kur ēd sušī no kailām beibēm. Vai puikām.
3) Savā laikā bija Harajuku un Takeshita Dori iela, arī tagad vēl viens-otrs pagadās, bet pēc tūristu uzplūduma visi kospleijeri kaut kur pazuda. Mūsdienās ir sastopami Shimo-Kitazawa, dažreiz Akihabarā un tā, bet vispāri tādas noteiktas tusēšanās vietas nav. Takeshita Dori ir diezgan labs variants, ja gribās redzēt. Var būt ka kospleijeru nebūs, bet nu vismaz tā gaisotne ir ko vērta. It īpaši brīvdienās.
4) Tokijā tradicionāli ir Kabukicho, ārzemniekiem (bet stipri un stipri neiesaku) Roppongi. Ne uz vienu iet īpašas jēgas nav, ja nu tikai paskatīties no ārpuses. Labāk ar kādu kopā, ja vakarā. Roppongi skatīties nav ko, bet Kabukicho kā vecāka, lielāka vieta ir apskates vērta. Nu un: lai cik gribētos, lai cik kāds sauktu, nekad un ne par kādu cenu neej nepazīstamās bodēs Kabukicho. Tur ir diezgan izplatīts tas scams, kur pasūti alu par 150, četrus sušī par 200 katrs un pie apmaksas izrādās ka cenas bija eiro un tevi aizmirsa pabrīdināt. Un bandīti nelaiž prom kamēr nesamaksā. Policija nepalīdz. Vispāri kabukicho ir bīstamākais rajons Tokijā (tiesa, tas ir drošāks par vecrīgu -- viss ir relatīvi).
Jautā vēl ja kas ir. Tokijā, šķiet, ir daudz vairāk par moderno mākslu un sarkanajiem lukturiem. :)