Vai atceraties to Šibujas stāstu par sunīti, kuru sauca Banku un sunīša tēvoci?
Pirms kāda laika ejot mājās ar Megu kopā no Haradžuku modes rajona caur rudenīgo Jojogi parku klausījāmies pēdējos šī gada circeņus kokos un apspriedām vīnu. To, vai tiešām ir liela iespēja uzdurties labam vīnam, ja to pērk par 500 jēnām vai ap to. Īstenībā, mēs esam diezgan skeptiski pret alkoholu kā tādu, bet vīns ļoti saprātīgā daudzumā ar vakariņām dažreiz sapas labi.
Pa to laiku Megu kāds piezvanīja. No viņas sarunas ar to galu varēja saprast, ka kāds viņu lūdza nopirkt lēto vīnu lētajā bodē pie Hačiman stacijas un vēl to, ka es, redz, lēto vīnu nedzeršot un jāpērk normālais. Un vēl to, ka viņa tagad runāšot ar mani un tad piezvanīs atkal.
Kad viņa sarunu beidza, es centos savu godu glābt un neklausoties ko viņa teiks priekšā uzbruku viņai ar to apgalvojumu ka es, redz, neesmu izvēlīgs pret vīna cenu, bet galvenais lai garšo labi.
Labi. Izrādījās, ka viņai zvanīja mamma un ielūdza mūs ciemos. Nē, ne pie sevis mājās, bet pie Banku tēvoča. Tā paša, par kuru es rakstīju iepriekš - nopietnā, lepnā un kas to lai zin vai viņam visi pirksti uz vietas un nav neviens tetovējums azotē.

***
Nu, lai izpaliek vīna pirkšana un pie tēvoča mājās iešana, bet mēs devamies pa taisno uz kunga rezidenci, kurš, starp citu, ir viena sabiedrībā pazīstama cilvēka kaimiņš. Bet tas arī lai izpaliek.
Tēvocis dzīvo greznā daudzdzīvokļu mājā ar spīdīgu vestibilu un vairākām automātiskām durvīm. Dzīvoklis tīri japāniski haotisks - viss mētājas savās vietās, apkārt skraida suņi, bet saimnieks skrien mums pretī ar vīna glāzi vienā rokā un apskāvienu otrā, "Ooo, Latvietis!!! Īsts latvietis! Pie manis mājās!!!" gavilēdams.
Jā, ļoti draudzīga pieņemšana.
Izrādījās, ka tēvocis visu apzināto jaunības mūžu esot sapņojis par Ziemeļeiropu un par Latviju it īpaši un uzzinādams, ka esmu no Latvijas viņa priekiem nebija robežu.
Tēvocis izrādījās ļoti patīkams un gudrs cilvēks. Tas jau diezgan tāds virspusējs raksturojums. Detalizētāk raugoties - diezgan krimināli un skarbi sejas vaibsti, draugdzīgs smaids un vīna pielietās acis. Patīkams cilvēks.
Nu, šeit es arī izlaidīšu dažas detaļas, bet visu vakaru mēs ar tēvoci sēžot pie galda viņa istabas vidū apspriedām Eiropu, tās vēsturi un ezotērisko pasaules iekārtu. Arī to, ka daži Japānas Televīzijas rekruteri dažreiz uzvedas kā lopi. Un arī to, ka viņš vienmēr domāja, ka Eriko precēsies pirmā. Un vēl suņus.
Pa to laiku atgriezās tēvoča sieva ar jaunāko dēlu. Dēls tāds tipisks japāņu tīnis, bet sieva - jauna un skaista. Jā, aizmirsu pateikt, ka tēvocis penzionārs nemaz nav. Viņš ir labākajos gados, bet ne penzionārs.
Tīnis paķerdams natto un dakšu piesēdās mums blakus ēst, bet sieva sagatavoja lieliskas baģetes ar prošūto strēmelītēm.
Starp citu, šī japāņu sieviešu īpašība mani vienmēr pozitīvi pārsteidz - kamēr kungi apspriež ezotērosko pasaules iekārtu viens otram sakē liedami un gudri bļaustoties, sievietes stāv malā un visu to vēro neteikdamas ne pušplēsta vārda, tikai dodot vēl klāt ēdienus un dzērienus.
Nu, lai tas stāsts īsāks, pamanīju, ka tēvoča sieva stāvēdama sāk migt ciet. Tāpēc kārtējo reizi sarunājām, ka vēl noteikti aiziesim līdz jakitori kopā, un ka viņs sievu tomēr pielauzīs uz Latviju aizbraukt, pateicām viens otram čau un es ar Megu un visiem pārējiem devos mājās.
Jā, tā tēvoča apbrīnojamā sieva būdama miegaina mūs pat nezkāpēc aizveda līdz mājām ar auto. Ja kas, tad normāli cilvēki tādus attālumus ar auto nebrauc. Bet nu, lasiet to iepriekšējo stāstu, lai saprastu kas tā ir par ģimeni.
Starp citu, tīnis arī bija skarbs un gudrs, pavisam ne tāds kādi pārsvarā ir japāņu tīņi.

Labi, ar labu nakti. Gaidīšu komentārus!