Bregoviča sakarā vēl. Kad Bregovičs bija Latvijā pirms 3 gadiem, "Dienā" Rudāks nopublicēja recenziju. Viena no domām - Bregovičs jau neko uz skatuves nedarīja, baltā uzvalkā sēdēja uz krēsliņa un sita takti. Uzacis manas pacēlās augstu līdz matiem! No vienas puses - ja es braucu mašīnai pie stūres, es arī vieglītēm mīcos pa pedāļiem un stūri šūpoju 5 grādu amplitūdā. Mašīna!!! Mašīna ir tā, kas brauc ar visu 2.5 t svaru, 100 km/h ātrumu, lukturus zibinādama un lietu no priekšējā stikla nost šķūrēdama! Es? Es jau neko. Nu gluži kā Bregovičs. Tikai - nekas, nu absolūti nekas uz skatuves nenotika, kamēr Bregovičs nebija pakustinājis mazo pirkstiņu. Paturpinot domu - Šlāpins reiz "Rīgas Laikā" (vairs nepērku) apcerēja mūziķu nāves. Diez kā būtu, ja diriģents pie pults nomirtu. Vai orķestris nospēlētu gabalu līdz galam? Jokaina ideja - nospēlēt līdz galam. Faktiski spēlē jau diriģents, orķestris ir tikai instruments diriģenta zižļa galā. Zizlis spēlē gabalu, nevis otrādāk. Ja zizlis nekustas, gabals pats nespēlējās. Man tas viss liekas tik pašsaprotami, ka šādi savādi viedokļi spēj izbrīnīt uz ļoti ilgu laiku. Tik ilgu, ka, redz, pat šodien par to iedomājos.