Man patīk manas kaimiņu tantiņas.. vecas, sirmas, krunkainas, bez zobiem, bet bezgala mīļas.. reizēm aizdomājos par to, kā cilvēki, kas pārdzīvojuši karu, izsūtījumu un citas šausmas visa mūža garumā spēj būt tik sirsnīgi, atvērti un ar tādu īpašu starojumu, kas piemīt tikai 80gadīgiem tantukiem..
Vai es arī tāda būšu? Vai spēšu saglabāt sevī kādu kripatu pozitīvisma? vai arī jau pēc gadiem 20 būšu ikdienas rūpju sagrauzta, ar visu pasauli neapmierināta grezele?