Klaus, tautieti mana vārda,
Es klausīšu tava vārda,
Tad mēs mīļi dzīvosim,
Kad viens otru klausīsim.
/latv.t.dz./
Patiesa ieklausīšanās notiek
vien tad, ja atsakāmies no
pieķeršanās savam ego, tas
ir, atraisāmies no savtīgas
tīšanās ap sevi un paštēla
sargāšanas. Klausoties otrā,
bet turpinot malt domas, kas
mutuļo prātā, jau veidojot
nākamo teikumu, kas
atspēkotu otra domu vai
izteikto ideju papildinātu,
mēs nespēsim pilnībā
sadzirdēt to, kas mums tiek
sacīts. Tāpēc jāiemācās
iekšēji klusēt un vienlaikus
būt pilnīgi uzmanīgam.
Sarunājoties var vingrināties
ieklausīties klusumā starp
vārdiem vai īsā, klusā
atstarpē starp teikumiem. Jo
ilgāk tādā veidā
vingrināmies, jo vieglāk kļūst
klausīties otrā, UN PAŠĀ
VEIDOJAS DZIĻŠ MIERS!
/Rudīte Raudupe -"Labi
ļaudis"/