bērnībā, kad vēl nezināju cik gara izaugšu, gribēju saprast kā tas ir - redzēt visu no augšas. skapjus? citas man neredzamas lietas sevi atklāja tikai vēlāk. atceros, ka centos uzrāpties pa stenderi līdz griestiem un apskatīties, kā tas būs.

nevarēju izrunāt vārdu "trolejbuss" un šļupstēju līdz 5 gadu vecumam. pirmais burts, ko iemācījos rakstīt bija garā rindā sacakoti lllllll. es biju gatava rakstīt savu pirmo dzejoli.

man bija bail, bet es neatceros, no kā.
"nemīz" bija mana brāļa biežākais iedrošinājums.
viņš mani ķircināja un reizē bija vienīgais, kuram manis bija žēl, kad saņēmām potes vai taisījām asins analīzes.
viņš mani izlavīja no dzīvokļa, lai ar draugiem aizietu uz McDonaldu. tajā vakarā es slēpos zem mūsu gultas, kamēr viņu rāj, un žēloju viņu. man bija 4 gadi. viņam 10?

tikai viens kumoss no siltās kotletes un pārējo gaļiņu paslēptu zem mēteļiem, stūrī, aiz lietussarga un gludekļa. man negaršoja sīpoli.
cepām lielas picas un ēdām daudz, daudz, daudz pelmeņu.
kad tētis vienā vakarā centās man uztaisīt ceptus pelmeņus (bet tādus, kas ir jāvāra) ar sieru, es saviebos un saņēmu bārienu, ka esmu izlepusi un cimperlīga.

šīs ir atmiņas, par kurām nedomāju tā pat vien.