nekad vēl nebiju aizdomājusies, kurā personā rakstu šo vaidumaisu
šodien satiku divus I un ar trešo atbraucu mājās.
šodiena sākās un beidzās ar peldi drēbēs un tā pat nav lielākā ironija! uzmini nu
man šķita, ka dzīves magnētisko, ciklisko pievilcību vajadzēs (un varēšu) ieviest pati. tā vēl aizvien ir, bet esmu arī pamanījusi, ka savu patieso* motivāciju neizdodas uzturēt bez vēlāk piedomātiem fraktāļiem. es vienkārši neatceros, kad un kāpēc sāku vai beidzu būt tāda, kāda esmu šobrīd. neatceros kā jutos tad kad tad kad tad kad. ļoti postmoderni.
atceros, pamatskolā uzgāju bookdepository, (R.I.P.) un nopirku savu pirmo (un pēdējo) Slavoja Žižeka grāmatu. tā arī ir pirmā reize, kad sapratu, ka esmu vientuļa.
makes sense, ne
*īsto motivāciju, kur, ja man būtu laika mašīna un varētu uzdot pagātnes sev jautājumu:"Kas tevi motivē tā rīkoties?", atbilde būtu racionalizēta un veidojusies no tā mikroklimata, kuru izjūtu tajā brīdī.
es īsti nezinu, kāpēc to grāmatu nopirku. visdrīzāk, jo tā bija lētākā un, nezinot neko par Žižeku, es naivi domāju, ka spēšu izlasīt. tas ir tik nežēlīgi manā garā.
anyway.
mans gars grib reivu.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: