vakar pirmo reizi satiku Tatjanu un Jeļenu ar kurām 4 mēnešus kopā mācījos likt komatus, bet ne reizi nebijām redzējušās, jo zoom konferencē parasti kameru ieslēdza tikai Zirnīte. Viņas patīkami pārsteidza, būdamas uz pusi vecākas par mani. Stāstīja kur strādā, ko mācās, kāpēc un ko mācīsies tālāk, jo vispār darbā maksā par maz. Pēdējā gada laikā (diezgan) nemaz nerunāju ar citiem un vecāku sieviešu manā dzīvē arī tikpat kā nav. Jeļena stāsies mediķos un Tatjana pēc gadiem brauks uz Itāliju. Viņas tādas arī pēc rakstura - Itāliete un latviešu ģimenes ārste. Jautras būtnes. Vaicāja, ko es darīšu, bet, protams, es taču to nezinu.
Lai arī lielāko sarunas daļu vienkārši klausījos viņas runājam, nejutos neiederīga. Tā laikam bija jaukākā sajūta.
Domāju par savu mammu uz brīdi, jo viņas ir viena vecuma. Šķiet, ka arī manējā būtu tikpat jauka.
Novēlējām viena otrai veiksmi un devāmies savās gaitās. Drausmīgi lija un, šķiet, ka esmu iedzīvojusies tonsilītā, pierakstījos pie LOR. Negribu nevienam atdot savas dateles.