kad 2018.gadā iestājos korī, biju izteikusi savādu ultimātu - tieši šis koris vai neviens cits, palikšu tautas dejās. Nezinu no kā radās šis jauneklīgais kategoriskums, diez vai no jebkādas intereses par kormūziku, jo pirms šī kora neko tādu nebiju piedzīvojusi.
man tiešām ļoti ļoti patika viss, kas saistīts ar kori, tikai ne tas, ko nesaprotu vēl aizvien. Kāpēc nevarēju saņemties, draudzēties, turēties ar viņiem kopā? Kāpēc jutos tā itkā nekas ko darīju bija darīšanas vērts, jo "citi pratīs, zinās, mācēs vairāk"
Jēkabs, piemēram. Māris un pārējās meitenes, kuras žigli atrada savu valodu.
Diriģents bija liels tēls un morāles etalons tajā brīdī. Bet tādi ir visi vīrieši manā dzīvē, kuri ir rīkojušies gana apņēmīgi. Arī I tāds ir.