Pēdējās dienās ir parādījušās aizdomas, ka pasaule mani cenšas ievirzīt uz tā ceļa, no kura visu laiku kaut kā nokāpju. Vai arī nenokāpju? Es nevaru līdz galam saprast, kas nav tā, bet ir sajūta, ka kaut kas nav. Vismaz līdz galam nav, jo es nejūtu pilnību. Nu, to pārliecību, vai kā citādāk to nosaukt, ka Tu dari labu, pareizu lietu. Pēdējā laikā ir sajūta, ka es tikai čīkstu un vērtēju sevi par augstu, jo visu laiku attopos situācijās, kur esmu pilnīgs iesācējs un cilvēki neuztver mani nopietni.

Īpaši jūtami tas ir saistībā ar skolas projektu - ir acīmredzami, ka manu ieguldījumu zin tikai Ļ, un pasniedzēju priekštats par viņu kā cilvēku, liek domāt, ka viss bija viņas ideja. Tā nav un es nezinu, ko ar to iesākt. Līdz ar to man atkal gribas atkāpties.