pagājušajā nedēļā centos saprast to, kur es jūtos kā mājās. Tas jautājums pavīdēja arī vienā kursabiedreņu sarunā un nonācu pie sajūtas, ka turpmāk būs bail prasīt vai definēt kā cilvēki mani redz vai kā jūtas manā klātbūtnē. Es it kā jūtos mājīgi visur, jo tai sajūtai nav baigās saistības ar vietu, jo, lai neizklausītos pārāk nožēlojami, es nesaku, ka jūtos kā mājās ar saviem kaķiem, jo tā reāli ir. Man īsti vairs nav cilvēku, kuri jūtas mājīgi manā klātbūtnē un es reāli nezinu kā ar to tikt galā. Man šķita, ka man pietiek, ka es pati jūtos mājīgi, bet tā nav.
un par draudzenēm - K sarunājas ar mani ļoti bailīgā veidā un kopumā šķiet, ka viņai ir bail man uzdot jautājumus. L ir diezgan noslēgts cilvēks un pēdējā laikā ir bijis grūti saprast vai viņas acīs neesmu vnk "interesants" cilvēks.
ķipa collection of interesting people and things
es šobrīd mainos un tāpēc tāda neziņas sajūta ir ok, es to saprotu, bet reizē gribas sajust zemi zem kājām