Šodien bija ļoti interesanta saruna un es īsti nezinu, kā rīkoties tālāk.
K palūdza ar mani aprunāties un tam visam ir kaut kāds backstory, bet īsumā - viņš šajā semestrī ir bijis diezgan nomākts, un mēs ar D esam centušās viņu kaut kā atbalstīt. Ar sarunām, protams.
Tad ap oktobra vidu mums bija saruna,kuras laikā pateicu viņam, ka man tam vairs nav kapacitātes - uzklausīt viņu -, jo vienmēr vēlos dot padomu un tas mani bija sācis stipri nogurdināt.
Tad nu uz kādu laiku mēs vairs nepārunājām neko pārāk svarīgu. Tikai lietas par kopīgo kursa darbu, kas arī šķita briesmīgi smaga nodarbe.
Bija tā, ka D rakstīja darbu, es rēķināju un domāju, ko vajadzētu, ko nevajadzētu tur likt iekšā un K ļoti centās saprast, ko darīt. Daudz baidījās, bet šķiet, ka iemācījās tieši tās lietas, kuras būs eksāmenā. Tā kā procesa laikā noteikti kaut ko arī apguva, ļoti labi.

Tās emocijas bija tādas smagnējas, jo bija reāli kaitinoši gaidīt no viņa lielāku iegūldījumu darbā, nekā uz to bija spējīgs. Notiekti sāku audzēt pati savu resentmentu (kā pārtūlkot?) pret viņu.
Mana vaina, galīgi ne viņa atbildība, varēju iet uz stāstīt, bet neizvēlējos tā darīt.
Viņš šodien paacināja uz sarunu, kur izstāstīja, ka jūtas neomulīgi manā klātbūtnē un ka nevēlas, lai tā būtu.
Es viņa vecumā nebūtu bijusi spējīga uz kaut ko tādu, tāpēc šķiet, ka viņš ies tālu dzīvē. Nepazudīs.

ceru, ka šodien atkal nepaklupu aiz saviem vārdiem, bet šķiet, ka šis šķēps starp mums būs sadzijis.
es tā ceru