mācīšana/pārmācīšana/mocīšana
Kad atlidoju, zināju, ka ar pārmaiņu ieviešanu ies lēni - ne tikai tāpēc, ka šajās 2 nedēļās viņai ir brīvas tikai pāris dienas, bet arī situācijas novērtēšana, statēģijas izveide un izvēle, kā komunicēt u.t.t., ir svarīga lieta. Pirmajās dienās mums abām bija grūti ar komunikāciju un tā vēlaizvien ir, bet ir jau vieglāk. Šķiet, ka bieži runāju ar viņu ļoti neiejūtīgi un skarbi.
sāksim ar tēmām:

Kā mamma ir dzīvojusi līdz šim?
Līdz šim viņa uz jebkuru jautājumu (un līdz ar to arī atgādinājumu) par svara samazināšanu ir reaģējusi it kā tie būtu cietsirdīgi centieni viņu pazemot. Jāatzīst, ka man ir diezgan liels kauns par to, cik nepacietīga esmu bijusi un attiekusies it kā tā būtu netaisnība pret mani. Nu kā nav saprotams, ka ja viņa nerūpēsies par sevi, tad nebūs neviena, kurš parūpēsies par mani? (cik lielulīgi, ne?) protams, protams, mātei ir taču jārūpējas par savu bērnu, bet nu es beidzot redzu savu vecāku iespēju robežas. Diemžēl viņu trūkumi liek man spriest, ka vecāku dotības viņiem (abiem) ir diezgan niecīgas. Ir jāpietiek ar mazumiņu un jābūt pateicīgam arī par to.
Viņa ir dzīvojusi neapzinātībā par to, ko viņa reāli dara un nedara, lai par sevi rūpētos. To varu teikt ar diezgan lielu objektivitāti, jo pati tam arī piekrīt. Aizvakar saskaitījām 46 kurpju pārus no kuriem nēsāti ir apmēram 35, atstājām 17. Tieši tas pats pats ar kalorijām, ogļhidrātiem, proteīnu un kustību. Lai arī viņas darbs ir diezgan fiziski izaicinošs, viņas dzīvesstils tāds it nemaz nav. 10 min gājienu uz darbu brauc ar mašīnu, guļ labi ja 7 h diennaktī, brīvajā laikā guļ uz dīvāna un disociējas telefona piedāvātajās izklaidēs. Pa vidu visam aprūpē invalīdu vīru, taisa ēst katru dienu un gludina gultas veļu, lai nomierinātu trauksmi, ka kaut kas ir visu laiku jādara.
Reizēm, kad viņa pamostas pārgurusi, šķiet, ka viņa ir krietni dziļāk uz spektra nekā joka pēc ar brāli un māsu esam teikuši un domājuši, ka ir. Ja viņai tādā brīdī uzticētu kādam aprēķināt morfija devu vai iedot tabletes saviem pacientiem pansionātā - kas tad?

Kāda manā prāta bija mamma līdz šim?
Man šķita, ka viņa ir līdzīgāka man savā ambīcijā darīt grūtas lietas, jo tās ir grūtas un izaicinošas, un līdz ar to iespēja pamanīt sevī vēl neapgrieztu akmeni ir diezgan augsta. Man šķita, ka viņa ir gana tālredzīga un apsviedīga, lai tiktu galā ar prāta spēlēm.

Kāpēc es atlidoju?
Iemesli ir dažādi un motivācija šī gada laikā ir svārstījusies un grīļojusies ap tēmu - man gribas saprast, kas ir mamma un palīdzēt viņai apzināties kā būt par manu mammu. Man šķita, ka viņa vēlas būt mana mamma, bet ar katru dienu arvien vairāk saprotu, ka viņa vienkārši meklē savu mammu savos bērnos. Viņai arī pietrūkst sakarīgas mammas.

Kādu esmu mammu ieraudzījusi? Kāda viņa ir patiesībā?
Viņai nav skaidrs (kā es to zinu???), kas viņa ir un kā viņas ķermenis ir sadzīvojis ar viņas dzīvi. Man viņa ir neizzināma, jo pati nezin sevi (es jau arī nezinu pati sevi, tas neliedz citiem mani pamanīt).

Kā viņa vēlas dzīvot? Ko ir gatava mainīt, ko ir spējīga izmainīt?
Man nav ne jausmas. Šķiet, ka viņa vēlas dzīvot tā, lai citi nejautātu vai viņa ir laimīga un apmierināta ar dzīvi, jo izskatītos, ka ir, lai arī kā būtu patiesībā.

BIBO!!!!
Man sāp sirds un nav enerģijas smaidam, jo neesmu redzējusi gana daudz Bibo bildes un video, man viņa mežonīgi pietrūkst. Esmu reālās attttiecībās ar savu emocionālo atbalsta dzīvnieciņu un pārdzīvoju neredzēšanos tāpat kā šķiršanos no cilvēkiem.
Ja nākotne viesīs ilglaicīgu ceļošanu, tad tai jānotiek tikai kopā ar Bibsi. Viņš ir mana ģimene.


KĀPĒC ES VĒLAIZVIEN DOMĀJU PAR S, JĒBAL
Lost in the memories.
nesen bija sapnis, kurā jutos pazemota viņa priekšā.
Kaut kā attapos viņa tualetē un dzirdēju, kā viņš mīlējas ar jaunu, skaistu (visu, kas es neesmu) būtni vārdā "Džeina". Saulei austot, ienācis tualetē mani sākumā vispār neredzēja, pat ja neslēpos. Pat ja vienkārši stāvēju vai drīzāk tupēju pie izlietnes. Kaut kādā brīdī viņš mani pamanīja un, protams, mani pārņēma panika, viņu - izbīlis un dusmas. Tālāk laikam notika kaut kāda vārdu apmaiņa, kuras laikā vienkārši centos aizbēgt no viņa dzīvokļa un netraucēt viņam dzīvot tālāk. Kopumā ir sajūta, ka pats fakts, ka viņš turpina dzīvot manās domās kaut kādā veidā viņa dzīvē rada šķēršļus. It kā es būtu bijusi brīdis viņa dzīvē, kas ir jāatminas ar nožēlu.
Vai tas ir jāsaprot tieši vai pretēji, vai kaut kur pa vidu? 48 grādu leņķī?



Stratēģija vēlaizvien izpaliek.
bet aprises jau sāk ieskicēties
Mana seja ir atguvusi nedaudz krāsas un izskatos drusku jaunāka, mazāk iegrimusi eksistenciālā pārdzīvojumā.
Vai līdz mūža nogalei iemācīšos rakstīt arī par skaisto, labo un vieglo?


kā arī
es tik stipri mīlu I, esmu pateicīga, ka man ir šāds refrences punkts
kaut kas uz ko atskatīties un saprast, ka dziļa (draudzības) saikne ir iespējama un mīlestība ir īsta un skaista