mēnesis būs riņķī un jāatzīst, ka sāku zaudēt runas spējas. Jau kuro reizi māsa iesmejas par maniem pazudušajiem vārdiem, bieži runāju truli un angliski, citreiz - neatceros nosaukumus. Šeit nerakstu tāpēc, ka slinkums ielogoties. Tikpat kā neko nelasu un neinteresējos par norisēm apkārtējā florā, garstāvokli graujošas norises mani nesaista, bet par spīti maniem centieniem, vienalga jūtos nogurusi.
Nesen piedzīvoju to jocīgumu, kad neatceries cik pašam gadu, pie tam aizmirsu arī vārda dienu. Esmu Mononokes baltais meža gariņš. Tā šķiet.