Apr. 7th, 2021 @ 08:25 am (no subject)
Es neesmu kādu pusgadu redzējusi nevienu no saviem tuviniekiem - no savas dzimtās ģimenes - ne brāļus, ne mammu. Esmu sailgojusies. Tāpat esmu sailgojusies pēc tikšanās ar savām draudzenēm, ar kurām sanāk parunāt tā - no sirds. Pa telefonu sarunas man tā īsti nevedas - nekad neesmu bijusi baigā runātāja pa telefonu - biežāk piezvanu, lai kaut ko konkrētu sarunātu, nevis dalītos emocijās un iespaidos.

Man pietrūkst emociju un jaunu iespaidu. Varbūt bērni tāpēc ir tik priecīgi - jo viņi katru dienu piedzīvo ko jaunu? Ja tā padomā, tad es arī vispriecīgāk dzīvoju tad, kad kaut ko studēju vai mācījos. Bet studijas studiju pēc ir diezgan liela bezjēdzība, tāpat kā mācību kurus jēgu pa lielam nosaka tas, kāds ir pasniedzējs. Laikam jau pat lielāka jēga būtu mācīties gandrīz jebko, bet pie aizrautīga pasniedzēja, kurš prot ieinteresēt un labi pārzina savu jomu - pat ja tā man būtu samērā sveša, nekā kaut ko, kas man interesētu, bet pasniedzējs būtu tāds - ne visai.
About this Entry
Apr. 7th, 2021 @ 08:36 am (no subject)
Zināms robežas dod lielāku vietu iztēlei, nekā neierobežotas iespējas. Vismaz manā gadījumā tā ir. Vieglāk ir kaut ko uzrakstīt, ja kāds iedod tēmu. Jo katram no mums ir mūsu stāsti. Par katra mūsu personīgo pieredzi.
About this Entry
Apr. 7th, 2021 @ 08:40 am (no subject)
Tags:

Savas gaitas mūzikas skolā es uzsāku nejauši - mani brāļi tajā jau mācījās un reiz mammai tur bija kaut kādas darīšanas un viņa paņēma mani līdz. Mamma gaitenī sāka runāt ar kādu ļoti skaistu, jaunu un moderni ģērbušos mūzikas skolotāju, kura pievērsās man un gribēja noskaidrot manas muzikālās dotības. Neievērojot mammas biklos protestus, viņa paņēma mani pie rokas un ieveda kādā kabinetā, kur atradās klavieres. Viņa palūdza man kaut ko padziedāt, ko es arī izdarīju. Dzirdētais viņu ļoti apmierināja un viņa labprāt gribēja, lai es nāku mācīties pie viņas.

Un tā nu noteiktajā oficiālo iestājeksāmenu dienā es biju klāt un kopā ar citiem bērniem un viņu vecākiem drūzmējos gaitenī pie kabineta, kurā atradās uzņemšanas komisija. Pienāca mana kārta un es iegāju kabinetā.

Pie klavierēm sēdēja kāda mūzikas skolotāja, kura mani laipni uzrunāja.
-Kā Tevi, Alisīt, sauc? - viņa man jautāja.
-Alise, - es atbildēju. Tālāk viņa man palūdza nodziedāt tās skaņas, kuras viņa spēlē uz klavierēm, kaut ko paplaukšķināt un kaut ko nodziedāt. Nekas no tā nebija man nekas sarežģīts. Kad izgāju no kabineta, man pajautāja, kā man gāja. Uz ko es pacēlu uz augšu īkšķi un parādīju žestu, kas nozīmēja "Pa pirmo" (jāpiezīmē, ka agrā bērnībā es biju samērā augstās domās par sevi).

Principā jau īpaši melots nebija, jo man patiešām iestājeksāmenā bija gājis labi un man piedāvāja mācīties vijoles klasē, taču es gribēju mācīties pie brīnumdaiļās klavierskolotājas, kas arī notika.

Un tā sākās manas gaitas mūzikas skolā. Tā bija sena divstāvu ēka ar baltu apmetumu un apaļām metāla krāsnīm katrā kabinetā. Pirmajā stāvā pa kriesi atradās divas klases, kurās mācīja pūtējus, gaiteņa galā atradās manas skolotājas klase, tai blakus - vēl kādas klavierskolotājas klase, bet tai blakus - garderobe, kurā mēdza tusēties tie bērni, kuri jau bija ieradušies no skolas un gaidīja savas stundas sākumu. Labajā pusē atradās mana brāļa akordeona skolotājas kabients, vēl kāds kabinets (šobrīd neatceros, kas tur īsti mācīja), gaiteņa galā bija labākās solfedžo skolotājas - vēlāk - arī kokles skolotājas) kabinets, bet tam blakus - aktu zāle. Otrajā stāvā bija vairāki kabineti, kuros notika solfedžo vai mūzikas literatūras stundas, bet šeit kabinetu izkārtojumu es atceros sliktāk, jo šajā stāvā man bija mazāk nodarību.
About this Entry