| Apr. 7th, 2021 @ 08:25 am (no subject) |
|---|
Es neesmu kādu pusgadu redzējusi nevienu no saviem tuviniekiem - no savas dzimtās ģimenes - ne brāļus, ne mammu. Esmu sailgojusies. Tāpat esmu sailgojusies pēc tikšanās ar savām draudzenēm, ar kurām sanāk parunāt tā - no sirds. Pa telefonu sarunas man tā īsti nevedas - nekad neesmu bijusi baigā runātāja pa telefonu - biežāk piezvanu, lai kaut ko konkrētu sarunātu, nevis dalītos emocijās un iespaidos.
Man pietrūkst emociju un jaunu iespaidu. Varbūt bērni tāpēc ir tik priecīgi - jo viņi katru dienu piedzīvo ko jaunu? Ja tā padomā, tad es arī vispriecīgāk dzīvoju tad, kad kaut ko studēju vai mācījos. Bet studijas studiju pēc ir diezgan liela bezjēdzība, tāpat kā mācību kurus jēgu pa lielam nosaka tas, kāds ir pasniedzējs. Laikam jau pat lielāka jēga būtu mācīties gandrīz jebko, bet pie aizrautīga pasniedzēja, kurš prot ieinteresēt un labi pārzina savu jomu - pat ja tā man būtu samērā sveša, nekā kaut ko, kas man interesētu, bet pasniedzējs būtu tāds - ne visai. |
