Man liekas, ka izskaidrojums meklējams tipiskajā paaudžu konfliktā. vecāki gandrīz vienmēr grib, lai viņu bērni būtu ideāli viņu neizdevušās pagātnes pretpoli. viņu dzīves vai arī plāna punkti gandrīz vienmēr ārēju force majeure vai pašu muļķības dēļ ir piedzīvojuši krahu. bērns ir izeja no personīgās attīstības strupceļa, no attiecību strupceļa ar mīļoto, iespēja kā samierināt pagātnes iecerēto Es-menedžeris ar reālo šodienas Es-kasieris. Izdevies dēls, vai izdevusies meita, tas jebkurā gadījumā ir kā izperēta zelta ola, un tomēr arī kkas no viduslaiku pasaules domāšanas (galu galā, kāpēc agrāk dzima (Āfrikā un D-Amerikā joprojām tas pats darās) tie padsmit bērni ģimenēs? protams, tāpēc ka nāve plūca savu tiesu, bet g.kārt, lai būtu izpalīdzīga roka saismniecībā un kāds izsities augstos amatos, sūtītu Lieldienu paciņas). Pats koncepts 'izdevies' bērns ir dziļu nelabumu raisošs. jo kāpēc bērnam būt ģiemenes mesijai, kāpēc piestādīt viņam kaut kādu mistisku parādu nastu?! tiešām, nevajag no viņa neko gaidīt.

Problēma jau ir arī tajā, ka pusaudžiem uzkrīt acīs pašu vecāku neaudzinātība. Viņiem tā pašrefleksija par savas rīcības motīviemn visbiežāk aprobežojas ar slīkšanu alus glāzē vai arī "ko tu vecu runci māci čurāt". pusaudžu vecumā kaut ko tādu darīt, tā jau vairs nav prātīga rīcība. tu te nāc ar savu bāgāto bērnības dienu ganos iešanas pieredzi un pieķēzi visus manas dzīves dārziņa ideālus. visbiežāk vecāki vnk nesaprot, ka pusaudzis nāk komplektā ar savām prāta atziņām un viņā ir izveidojusies kaut kāda primitīva morālās atbildības/taisnīguma izjūta.