Ārste teica, ka jādod Didzītim tējiņa. Es viņam iedevu labi daudz piena un devos gatavot tēju, jo izskatījās, ka viņš gribētu dzert vēl. Kamēr sterilizēju pudelīti un vārīju kumelītes, Didzītis aizmiga.
Kamēr mazais čuč, man pašai ir tāda sajūta, ka man vispār nav, ko darīt. Kaut gan dzīvokli derētu satīrīt un man derētu dūšīgāk paēst. Es vienkārši sagatavojos nepārtraukti ņemties ar viņu, bet, redz, viņam tagad mani nevajag. Jāsaņemas un jādarbojas ar ko citu. Ceru, ka miegs mazajam nāks par labu.