Esmu laikam daudz lielījusi Didzīti, kuram nemēdz būt kolikas un kurš vispār ir perfekts un mierīgs bērns. Es tāda neesmu, vakar un aizvakar kolikas bija man. Vēders sāp. Kā tikai kaut ko apēdu, rodas sajūta, ka man kaklā ir iesprūdusi atrauga, kuru nevar dabūt laukā.  Vispār ļoti labi, ka es to visu dabūju izbaudīt, tagad zināšu, kā tas varētu būt viņam. Jā, un vakar ar Didzīti bija grūti. Ap sešiem vakarā viņš sāka uzvesties kā izsalcis bērns, bet ēst tā īsti negribēja. Es viņam vairākas reizes piedāvāju, bet īpaši neuzbāzos. Aizbraucām visi uz veikalu, cerēju, ka tikmēr Didzim uzlabosies apetīte. Bet pēc veikala pat ap deviņiem vakarā viņš atteicās no ēdiena, bāza mutē rokas un sukāja tās vai arī knupīti. (Ja kas, pirms knupīša mums tik daudz problēmu nebija. Bij ļoti skaidrs, kad viņš grib ēst. Reizēm viņš tomēr mēdza māžoties pie krūts, bet tas jau nav nekas traks. Nedaudz vairāk kā divu mēnešu vecumā viņš sāka zelēt tos knupīšus, jo man tā bija vieglāk reizēs, kad mēs esam kaut kur nemājās un viņu vajag nomierināt, līdz radīsies iespēja viņu pabarot. Tagad viņš ir pieradis pie knupīša un to pieprasa.) Man sāk ļoti gribēties piespiest viņu ēst, jo viņš tiešām ilgi jau bija ar tukšu vēderiņu un man sāka pilēt no sāpīgajām krūtīm. Domāju, ka viņam varbūt nepatīk barošanas poza, tad nu es sāku izgrozīties visādos akrobātiskos veidos. Piens pats līst viņam mutē, bet Didzis negrib. Es gribēju viņam uzticēties, tāpēc nomierināju viņu un viņš aizmiga. Naktī Didzītis vēl negribēja mosties, lai ēstu, es nolēmu, ka jāturpina uzticēties viņam, netaisīju nekādus force feeding manevrus un mēs ar Melno apvienojam spēkus, lai atslauktu pienu. Krūtis kļuva mīkstas un vairs nesāpēja, bet pēc pusstundas atkal bija piebriedušas, sāpēja un draudēja pārplīst. Pussešos no rīta viņš beidzot pamodās, bija ļoti miegains un vārgs, bet dūšīgi un jauki paēda. Pēc divām stundām pie durvīm klauvē kaimiņš, kurš ir atnesis sieru ar wasabi. Tas laikam Didzitī atkal uzmodina izsalkumu un viņš atkal skaisti paēd. Krūtis arī beidzot pārstāj sāpēt. Laikam Didzītis pa nakti izgulēja savas vēdera sāpes un beidzot varēja atslābt. Kad man bija kolikas, es arī nevarēju ieēst, kaut gan gribējās. Kāju izstaipīšana, izkustēšanās un, ja sanāk, miegs laikam ir īstais palīgs.