Pirms pāris dienām ar dēlu spēlējām munchkin galda spēli. Tur jāatver durvju kartītes, un tad ir briesmoņi, ar ko cīnīties (met kauliņu, pie zināmiem nosacījumiem vinnē). Dēls man stāsta, ka reizēm var būt tādi, kas izskatās labi, bet īstenībā tādi nav. (Droši vien dārzņā runājuši par sliktajiem onkoļiem.) Izmantoju izdevību, lai mēģinātu parunāt par iekšējām sajūtām, "čuteni". Jo reizēm jau ir tā, ka it kā viss izskatās labi, tomēr iekšā kāda balss saka ko citu. Un tad ir vērts to iekšējo balsi padzirdēt un pajust. (Viņš man pēc tam saka, ka paskatoties uz mani kaut ko jūtot. Kaut ko mīļu? jautāju. - Jā.)

Bet man pašai iekšējā balss tagad uzdarbojas. Vakar biju satikt vienu kundzīti, kas piedāvā telpas tiešās pirkšanas pulciņam. Bet tā pēcsajūta, nu, tāda.. ka in the end es varētu viena dabūt darīt visu melno darbu. Un kundzei arī priekšstats par jaunajām māmiņām, ka mēs to vien darām kā internetā sēžam un brīva laika mums ar kaudzi un vēl.

Par mīļmantu vārdadienām turpinot, pārējie bērni esot bijuši tādā starā par ze notikumu, ka šobrīd viņiem vienošanās - reizi mēnesī kāda bērna draudziņam varēs svinēt svētkus.

Sagribējās "laiku sev". Paklabināju pirms miega tviteri šmiteri, un nesaprotu, kāpēc tā darīju. Pesimistiskas vēlēšanu prognozes pāri visam. Man ir bail no nākamās svētdienas..

A man vienalga, ka sirmie mati sāk spraukties. Man patīk sava dabīgā matu krāsa, tāpēc piesaku boikotu sakņu špaktelēšanai un atlaižu naturāļus.

Palīdzība ir kontroles saulainā puse - tādu, lūk, domugraudu atradu savā šobrīdējā laseklī.

Šodien izteicu minējumu, ka meita kuru katru brīdi sāks patstāvīgi iet, jo jau kādu laiku par labāko pārvietošanās veidu uzskata staigāšanu uz ceļgalem. Un tas brīdis pienāca vakarpusē - viņa palaida vaļā rokas un spēra savus pirmos brīvos soļus. Kā izskatījās, visu atlikušo vakaru īsti nespēja noticēt tam, kas viņai sanācis. Stāvēja neturoties, mēģināja iet (= kontrolēti krita) un skaļā balsī priecājās par saviem panākumiem.

Dēls (4,5) jau pāris mēnešus nav noraujams no grāmatām un tiešām tiešām lasa. Turklāt pa vasaru ir palicis daudz spēcīgāks. 2 mēneši prom no bd pa lielam foršā lauku un draugu, un savā vaļā režīmā un peldēšanā, un ēverģēlībās bija to vērti.

Un es vēl joprojām mulstu, kad man jautā, kā man iet. Sāku stāstīt par bērniem. Un cenšos šo savu netikumu labot.

Vakarnakt atbraucām uz pilsētu, šodien visu dienu mēģinu saprast, ko te biju pazaudējusi. Un kaļu izglābšanās plānus..

Šodien dabūju no dēla. "Tu esi stulba kaka."
Uz jautājumu, vai viņš zina, ko tas nozīmē, saņēmu - tāda, kas neko nesaprot un smird. (Bet vispār dabūju, jo negājām veikalā, kā viņš bija izdomājis.)

Aiz loga zibeņi-pērkoni, spotifajā vecs roks (guns'n'roses) un ruka raksta, ka jāmīl taču tā dzīve, kas ir, nevis tā, ko gribējām, izdomājām vai nedabūjām.

Un vispaar. Mani moka liela vainas apzina pret abiem berniem. Pret delu par to, ka nevaru vinam veltit tik daudz laika ka agrak, pirms masas. Un pret meitu par to, ka vina saja bebisvecuma nekad nav dabujusi tik daudz nedalitas uzmanibas ka vinas bralis tad tikai tapec, ka vina ir jaunaka.