Šodien izteicu minējumu, ka meita kuru katru brīdi sāks patstāvīgi iet, jo jau kādu laiku par labāko pārvietošanās veidu uzskata staigāšanu uz ceļgalem. Un tas brīdis pienāca vakarpusē - viņa palaida vaļā rokas un spēra savus pirmos brīvos soļus. Kā izskatījās, visu atlikušo vakaru īsti nespēja noticēt tam, kas viņai sanācis. Stāvēja neturoties, mēģināja iet (= kontrolēti krita) un skaļā balsī priecājās par saviem panākumiem.

Dēls (4,5) jau pāris mēnešus nav noraujams no grāmatām un tiešām tiešām lasa. Turklāt pa vasaru ir palicis daudz spēcīgāks. 2 mēneši prom no bd pa lielam foršā lauku un draugu, un savā vaļā režīmā un peldēšanā, un ēverģēlībās bija to vērti.

Un es vēl joprojām mulstu, kad man jautā, kā man iet. Sāku stāstīt par bērniem. Un cenšos šo savu netikumu labot.