Pirms pāris dienām ar dēlu spēlējām munchkin galda spēli. Tur jāatver durvju kartītes, un tad ir briesmoņi, ar ko cīnīties (met kauliņu, pie zināmiem nosacījumiem vinnē). Dēls man stāsta, ka reizēm var būt tādi, kas izskatās labi, bet īstenībā tādi nav. (Droši vien dārzņā runājuši par sliktajiem onkoļiem.) Izmantoju izdevību, lai mēģinātu parunāt par iekšējām sajūtām, "čuteni". Jo reizēm jau ir tā, ka it kā viss izskatās labi, tomēr iekšā kāda balss saka ko citu. Un tad ir vērts to iekšējo balsi padzirdēt un pajust. (Viņš man pēc tam saka, ka paskatoties uz mani kaut ko jūtot. Kaut ko mīļu? jautāju. - Jā.)

Bet man pašai iekšējā balss tagad uzdarbojas. Vakar biju satikt vienu kundzīti, kas piedāvā telpas tiešās pirkšanas pulciņam. Bet tā pēcsajūta, nu, tāda.. ka in the end es varētu viena dabūt darīt visu melno darbu. Un kundzei arī priekšstats par jaunajām māmiņām, ka mēs to vien darām kā internetā sēžam un brīva laika mums ar kaudzi un vēl.