...
...visā pilnībā baudot RSU koju atmosfēru un iegrimdams pārdomās par nākotni es tā kā padomāju par šo...proti to, ka postmodernismam sekos neopostmodernisms, kurā visas postmodernisma idejas tiks paņemtas tik lielā mērā, cik būs nepieciešamas neopostmodernisma dzimšanai...skaidrojot šo kultūru procesus no ģimeniskā viedokļa tās būs kā jauna bērna (neopostmodernisma) augšana vecāku (postmodernisma) ietekmē un pēc laika uzvarot vecāku autoritāti, bērns pamazām pārņems varu līdz pats radīs pēcnācējus, kuri savukārt pēc laika uzveiks viņu. Vienīgais iespējamais process, kas lika aizdomāties bija tas, ka šīs ģimemes attiecības iespējams attīstīsies vairākās paaudzēs, un ka kādreiz var pienākt tas brīdis kad radam pārkultūru (kaut kas idejiski līdzīgs ar Frīdriha Nīčes pārcilvēku) un šī procesa rezultātā mēs iespējams eiforijas pārņemti pavisam aizmirstu par to, ka kultūras mājas virsotni balsta kultūras mājas pamati, un atrodoties tur augšā aizmirstu par to, kas atrodas apakšā līdz ar to radot vispārēju kultūras nestabilitāti pašos pamatos, kas apdraudētu mājās eksisitenci vispār. Nu labi tas tā...Vēl pārdomājot lietas vispār izsaku ideju, ka cilvēka prātu dažreiz virtuāli var salīdzināt ar maizi uz kuras mēs šad tad smērējam sviestu un nokožam pa gabaliņam padaloties arī ar pārējiem.
O.K....Es tevi mīlu Absurdīne...bučas tev...C YA :)