"Ģēnijs" pirmkārt generic izpausmē kā "radošais ģēnijs", kas vispār atšķir cilvēka būtību no zvēra (ne velti ir pat izteiciens "ļaunais ģēnijs"), tieksme radīt, kas pēc imago dei principa ir mūsos iedēstīta pēc noklusējuma.

Otrkārt, tas, kas ir mūsu sarunas priekšmets, izcilas personības un to darbi. Kaut kas ekstraordinārs, kas nav sasniedzams ar, kā tu saki, (TIKAI) "ilgstošu darbu un savu spēju izkopšanu". Un priekš manis (saprotu, ka principiāliem materiālistiem tā ir herēze) kaut kas, kas atspoguļo t.s. Logosu. Labā un skaistā avotu vistuvāk. Tas, kas rada katarsi. Nevajag jaukt ar dzīvnieciskiem kaifiem, kas rodas no vis triviālākajām ikdienas lietām, bet tādu, kas paceļ tevi pašu augstākā līmenī permanenti. Bagātina un ļauj saprast jaunas lietas.
Interesanti, ka latviešu tezaurā gēnija sinonīmi ir "dižgars" un "gara milzis". Vēsturiski ģēnijs vienmēr ticis saprasts kā gara elevātors, cilvēks, kurš burtiski čanelē logosu caur savu ekselenci, vai tas būtu mākslinieks, izcils kšatrijs/vadonis vai svētais. Tikai līdz ar moderno ieslīgšanu virspusējā pošļaķinā, kas ģenerē laikus, par ģēnijus sāk saukt brīnumbērnus vai kādu, kas apguvis generic virtuozitāti kādā šaurā rūpalā (labs piemērs pie manis dažreiz apspriestā fotreālistiskā glezniecība).

Apmēram tā.