Noskatījos The Void. Visnotaļ solīds mošķu šausmenes (The Thing, Hellraiser) un kosmiskās šausmenes (The Thing, Event Horizon) krustojums aptuveni vienādās proporcijās, ar zināmiem zombijfilmu elementiem un vizuālām vai tematiskām atsaucēm uz visu iespējamo (šīs atsauces nav jāuzķer, lai varētu pilnvērtīgi skatīties, bet tās ir sulīgs bonuss šādu darbu cienītājiem un, potenciāli, atkārtotas noskatīšanās motivators), tajā pašā laikā saglabājot savu atsevišķu identitāti un vietu žanra plauktā.

Vietām var redzēt, ka filma ir taisīta ar amatieru līmeņa budžetu, taču nejaukt to ar amatieru līmeņa izpildījumu: praktiskie efekti ir efektīgi un veidoti ar mīlestību pret mākslu, gaismas, krāsas un skaņas manā laja skatījumā ir pārliecinošas, atmosfērīgas un rada vajadzīgo noskaņu (kas burtiski visā filmas garumā ir tumši bezcerīga un/vai slapji riebīga, un tajos pāris brīžos, kad tam pa vidu parādās spilgtāka gaisma, tā signalizē tikai to, ka lietu vispārīgais stāvoklis no slikta ir kļuvis pavisam slikts — bet tas viss pieder pie lietas) un aktierspēle lielākoties ir pietiekami pārliecinoša, kaut arī var manīt, ka tur palīdz fakts, ka tās tur ir samērā nedaudz.

Filma nesasniedz vecmeistaru līmeni (prātā atkal nāk The Thing un Kārpentera agrīnie darbi kopumā), bet tā ir kompetenta, kompakta un “kempīga” labākajās astoņdesmito gadu negulētejamo filmu tradīcijās. Dodu septiņus no desmit melniem trijstūriem, kas uzkrāsoti uz dzelzs durvīm, kas ved uz pagrabstāva istabu, kur mēs vienmēr esam vēlējušies ieskatīties, bet neesam ieskatījušies, zinot, ka tur atradīsim lietas, kas ir sliktākas par mūsu iztēles uzzīmētajām.