Ir kāds attēls, kas man nedod mieru kopš tā atrašanas. Runa ir par pirmo figūru M. F. de Oliveiras et al. 2012. gada papīrā “Revisiting hydrocephalus as a model to study brain resilience”, kur redzams rentgenuzņēmums galvaskausam, kuru gandrīz pilnībā aizpilda šķidrums, atstājot tikai plānu smadzeņu audu plēvīti. Pati par sevi attīstīta hidrocefālija, protams, nav nekas šokējošs; problēma ir tajā, ka raportētais pacienta IQ ir 120 — vairāk, nekā vienu standartdeviāciju (SD = 15) virs vidējā, ar sekmīgi iesāktām studijām pa matemātikas līniju un bez novērotām sociālām vai kognitīvām problēmām, kamēr prognoze pie neatjaunotiem prioriem būtu par indivīdu permanentā veģetatīvajā stāvoklī vai vismaz ar ļoti smagiem kognitīvajiem un motoriskajiem smadzeņu darbības traucējumiem. So what the ventricular fuck is going on here?

Minētajā papīrā autori izvirza hipotēzi, ka atsevišķos, retos gadījumos (jā, daudzskaitlī: vēl viens ļoti līdzīgs gadījums tiek raportēts 2007 g. “Lancet” un iespējams, ka ir vēl citi, kurus man nav izdevies atrast) hidrocefālijas attīstības gaitā smadzeņu mezostruktūra pārorientējas t.s. small-world vai scale-free tīkla režīmā, kas ļauj efektīvi darboties arī apstākļos, kur baltā viela ir pārkārtojusies plānas kārtiņas veidā, tādējādi zaudējot lielāko daļu garāko traktu, taču saglabājot lielāko daļu no īsākajiem. Interesanti šeit vēl ir tas, ka šāda reorganizācija ir optimizācija (kas ir triviāli, jo tā ļauj normālu smadzeņu darbību pie ievērojami mazāka smadzeņu vielas daudzuma) — small-world tīkli, attiecināti uz smadzenēm, dod (citējot M. F. de Oliveiru et al.) “higher dynamical complexity, lower wiring costs, and resilience to tissue insults”; izrādās, ka, šķietami paradoksālā kārtā, atsevišķi smadzeņu bojājumu veidi varbūt var novest pie, ceteris paribus, smadzeņu augmentācijas. Iespējams, ka kaut ko līdzīgu varētu atrast savantu smadzenēs, kur uz kopumā attīstībā atpalikušu smadzeņu fona atsevišķi apgabali ir kļuvuši izolētāki un hiperefektīvi. Pārdomas par potenciālām iespējām šādu “overklokingu” piemērot veselām smadzenēm (kas, ja nododas spekulācijai un pieņem, ka proporcionalitāte saglabājas (t.i., ka runa tiešām ir par scale-free režīmu), varētu nozīmēt kognitīvās funkcijas pieaugumu nevis par reizēm, bet pakāpēm) atstāšu kā uzdevumu lasītājam.

P.S. Jūtos nedaudz pārsteigts, ka атсрала astrāla un tamlīdzīgas mistikas cienītāji nav apsēduši šos gadījumus kā mušas.

P.P.S. Pateicība P. Vatsam par atgādināšanu par šī interesantā fenomena eksistenci un relevanci.